/nginx/o/2018/07/19/10918901t1h31b4.jpg)
Recenzija publicēta 2020. gada 7. novembrī. "Kāda sūda pēc viss tas ir sasējies ar manu dzīvi?" skaļi domādams par rasu nemieriem ASV, par afroamerikāņu geto septiņdesmitajos un astoņdesmitajos, savā ceturtajā studijas albumā "Liela māksla" jautā reperis ansis (33). Tik tiešām, kāpēc ir noticis tā, ka jauneklis no Ķemeriem, kurš uzaudzis juceklīgajos postpadomju laikos, tik ļoti aizrāvies ar subkultūru, kuras serdi lielā mērā definē mūžīgā afroamerikāņu cīņa par savām tiesībām? Ir jānoklausās šis albums, lai vismaz daļēji saņemtu atbildes uz šiem jautājumiem.
ansis "Liela māksla"
5/5
ansis, īstajā vārdā Ansis Kolmanis, pēc milzīgajiem dziesmas "Zemes stunda" panākumiem pirms dažiem gadiem, pilnīgi droši varēja turpināt ekspluatēt veiksmīgo formulu, cept šādas muzikālas kūkas vienu pēc otras. Tā vietā, mācoties no pasaules hiphopa pieredzes, viņš ieslēdzās nelielā 1,5 reiz 2 metru kabūzī Berģos, kur pie mikroskopiskās studijas griestiem iekārts mikrofons, un, ignorējot komerciālos standartus, devās dziļākos mākslinieciskos ūdeņos - tuvāk lielajai mākslai.
Ir skaidri nolasāms, ka "Liela māksla" ir anša manifests, oda hiphopa kultūrai, kura daudzus gadu desmitus ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē tika uzskatīta par marginālu strāvojumu populārajā mūzikā. Pēdējos desmit gadus, kad rokmūzika piedzīvo savu norietu, izmainījušies pašas mūzikas industrijas vaibsti, tieši hiphops un tā blakusžanri pārliecinoši dominē mūzikas topos. "Es gribu ar šo ierakstu nedaudz sačakarēt visus tos, kuriem liekas, ka ar repu viss ir vienkārši," par šo albumu saka pats ansis, uzsverot, ka hiphops ir mūžīgi mainīgs, tas nekad nav pareizs vai nepareizs. Bet galvenais - tas ir atklāts.
/nginx/o/2020/10/28/13440381t1h6ed8.jpg)
/nginx/o/2020/10/28/13440365t1hdc65.jpg)
/nginx/o/2019/05/30/12212802t1h8314.jpg)