Tāpat novembra sākumā NKMP lēma neatbalstīt ēkas iekļaušanu Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Arhitekts pavēstīja, ka šāds lēmums nebija pārsteigums, jo, lai gan NKMP būtu jāaizsargā ēkas ar vēsturisku nozīmi, tā rīkojās pretēji, izpildot sava darba devēja - KM - rīkojumus.

Lukševics norādīja, ka ne NKMP eksperti, kas pieņēma lēmumu par ēkas neiekļaušanu aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, ne arī ēkas tehniskās izpētes veicēji, nedz arī KM pārstāvji nebija redzējuši ēkas būvprojekta oriģinālos rasējumus.

"Mēs to sapratām tad, kad arhīvā atradām 30 mapes ar detalizētiem rasējumiem un, pēc arhīva darbinieku vārdiem, vairāk nekā desmit gadus neviens par šiem materiāliem nebija interesējies," sacīja arhitekts, norādot, ka daļa no šiem materiāliem patlaban ir izstādīta arhitektūras telpā "Mad" Elizabetes ielā 2, 438. kabinetā, lai sabiedrība varētu iepazīties ar to detalizāciju, ar kādu ēkas projekts ir izstrādāts.

"Eksperti lemj par ēkas vērtību pēc pašu sastādītiem priekšrakstiem - viņiem ir jāiepazīstas ar projekta materiāliem, jāveic izpēte arhīvos un muzejos, kas nav darīts.

Šis izskatās pēc politiski angažēta pasākuma, uz ko norāda garās atsauces NKMP lēmumā," uzsvēra arhitektu birojs "NRJA" vadītājs.

Viņš akcentēja, ka lēmumā vairākas rindkopas ir veltītas tam, lai aprakstītu komunistiskās partijas lomu sabiedrībā, lai arī cik tas izklausītos kuriozi. Tāpat tur norādīts, ka toreiz pastāvošā politiskā sistēma pārvaldīja valsti bez sabiedrības līdzdarbības. Arhitekta ieskatā, patlaban notiek tieši tas pats, proti, KM ierēdņi, kas zināmā mērā veido tādu pašu politisko eliti kā laikā, kad tika būvēta komunistiskās partijas ēka, bez sabiedrības līdzdalības organizē ēkas Elizabetes ielā 2 nojaukšanu.

Lēmumā var lasīt, piemēram, to, ka objekts reprezentē pretrunīgu, vēlu (modernisma) stila parauga adaptāciju lokālā tulkojumā,

kas formālā izpildījuma ziņā nav pārņemts no Rietumu modernisma paraugiem, taču ir samērā tāls no modernisma gara un estētikas pēc būtības. Tāpat norādīts, ka objekts pēc savas būtības kalpoja noteiktai cilvēku grupai, ne sabiedrībai kopumā. Savukārt pārvaldes eksperti un speciālisti objektu apskatīja 28.septembrī.

Runājot par to, vai šāda tipa argumenti ir gana pietiekami, lai pieņemtu lēmumu par objekta neiekļaušanu aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, arhitekts vēlreiz akcentēja, ka NKMP izpilda sava darba devēja pasūtījumu, lai šo ēku varētu nojaukt.

"Jo mazāk izpētes, jo vairāk lietā tiek likti emocionāli vēstījumi. Savukārt, ja kāds tiešām izpētītu būvprojekta materiālus, ko, uzsveru, neviens no ekspertiem nav darījis, tad vispārējie apgalvojumi, arī par sliktu detalizāciju un būvniecības kvalitāti, neizturētu kritiku," sacīja arhitektu biroja "NRJA" vadītājs.

Runājot par to, vai NKMP lēmumu var pārsūdzēt, Lukševics uzsvēra, ka, līdzīgi kā ar visiem administratīvajiem aktiem, pēdējais teikums vēsta, ka lēmums stājas spēkā ar paziņošanas brīdi un mēneša laikā to var apstrīdēt. Arhitekts skaidroja, ka lēmumu var apstrīdēt NKMP vadītājam Jurim Dambim, kurš publiskajā telpā ir aktīvs ēkas "nevērtības" sludinātājs, izmantojot tādus argumentus, ka ēkas apšuvuma flīzes ir stiprinātas tikai ar cementa javu, kas, pēc arhitekta domām, ir pilnīgi absurds apgalvojums.

"Projekta materiālos, kurus Dambja kungs nav redzējis, ir skaidri uzzīmēts, ka katra plāksne ir stiprināta ar nerūsējošā tērauda enkuru, katra mazā plāksnīte stiprināta ar vairākiem enkuriem pie speciālas armatūras, un tikai tad brīvā telpa aizlieta ar cementa javu," skaidroja Lukševics.

Viņaprāt, tā kā NKMP vadītājs ir paudis stingru nostāju šajā jautājumā, apstrīdēt lēmumu ir bezjēdzīgi un jādomā par citiem veidiem, kā piesaistīt sabiedrības uzmanību patvaļīgam birokrātiskam procesam, kas notiek, neieklausoties ne daļā sabiedrības, nedz arī Nacionālajā arhitektūras padomē un Latvijas Arhitektu savienībā, kura lēmusi iestāties pret ēkas nojaukšanu.

"Kultūras ministrs ar visu ministriju izliekas, ka profesionālo sabiedrisko organizāciju lēmumi uz viņiem neattiecas un ka valsts ir kaut kas cits nekā sabiedrība," uzsvēra arhitekts.

Pastāv viedoklis, ka ēkas Elizabetes ielā 2 nojaukšana būtu lētāka nekā tās pielāgošana Nacionālās koncertzāles vajadzībām, un Lukševics vērsa uzmanību uz absurdiem apgalvojumiem, ko lieto NKMP runasvīri. Runājot par ēku, arhitekta ieskatā, tiek lietotas tādas frāzes, ka, ja ēkā ir jāinvestē pietiekami lieli līdzekļi, lai turpinātu tās ekspluatāciju, tātad tā visdrīzāk ir jānojauc.

"Tādā gadījumā mums jānojauc visas jūgendstila ēkas, jo arī tajās ik pa laikam ir jāiegulda nopietni līdzekļi, tomēr ēkā Elizabetes ielā 2 tas nav darīts.

Tā ir nokalpojusi gandrīz 50 gadus, tai nepieciešams kapitālais remonts, un tas ir normāli," uzsvēra arhitekts, norādot, ka ēkās, kas ir vecākas par desmit gadiem, ir jāinvestē finanšu līdzekļi. Lukševics atzīmēja: ja šādu retoriku izmanto kā argumentu, tad tas ir "karogs rokā visiem investoriem, kas grib nojaukt vēsturiskās ēkas".

Viņš skaidroja, ka tādā gadījumā jebkurš investors var iet pie NKMP un teikt: tā kā ēkā ir jāiegulda nauda, tad dodiet mums atļauju to nojaukt. Arhitekta ieskatā, NKMP šajā gadījumā, izpildot KM pasūtījumu, rāda ceļu visiem negodprātīgajiem investoriem, kā var atbrīvoties no kultūrvēsturiski vērtīgām ēkām.

"NRJA" vadītājs pavēstīja, ka augustā KM tika uzdāvināta ideja ar visu grafisko materiālu, kā ēku salīdzinoši vienkāršā veidā varētu pārveidot par mākslas, arhitektūras un dizaina centru. Viņa ieskatā, ēkai ir jābūt publiskai. Tāpat arhitekts atzīmēja, ka savā būtībā ēkas arhitektūra ir veidota tā, lai tā būtu publiska. Turklāt labiekārtojumu izmainīt nav problēma, tādējādi nodrošinot ēkai ērtu piekļuvi no visām pusēm.

Arhitektu piedāvājumā zem viena jumta modernisma arhitektūras simbolā varētu satikties KM pakļautībā esošās nozares un varētu izveidot Mākslas, arhitektūras un dizaina centru, kur varētu ierīkot izstāžu zāles, Arhitektūras un Modernisma muzeju, tur varētu būt arī rezidences un noritēt studijas, kā arī varētu atrasties bērnu izglītības centrs.

"Ēka ar savu duālo raksturu būtu izcila vieta kultūras aktivitātēm un cilvēku lietošanai, lai arī nākamā paaudze varētu pieredzēt arhitektūras sajūtu, kāda tā bija septiņdesmitajos gados, kad informatīvajā vakuumā arhitekti spēja ieviest pasaules elpu,"

uzsvēra Lukševics, norādot, ka arhitekti neuzstāja, ka tā būtu vienīgā iespējamā publiskā funkcija.

Aģentūrai LETA telefoniski sazinoties ar NKMP pārstāvi Elvitu Ruku un lūdzot komentēt pārvaldes lēmumu, viņa no plašākiem komentāriem atteicās, solot nosūtīt lēmuma kopiju, jo lēmumā viss ir pateikts. E-pasta vēstulē līdz ar lēmumu lasāms teksts, ka "Valsts aizsargājamu pieminekļu sarakstā tiek iekļautas tikai izcilākās vērtības, kādas ēkai Elizabetes ielā 2 nepiemīt ne arhitektoniskajā, ne mākslas, ne vēsturiskajā aspektā".

E-pasta vēstulē rakstīts, ka "esot jāievēro arī samērīguma princips un jāparedz sekas - ja šī ēka būtu jāsaglabā savā "pieminekļa" jeb autentiskajā veidolā, tad tai būtu jānovirza viss kultūras mantojuma saglabāšanas finansējums pāris gadus uz priekšu. Tas nav adekvāti tās kultūrvēsturiskai vērtībai. Kas Latvijai ir svarīgāks, viss mantojuma spektrs - sakrālās celtnes, pilis, muižas, arheoloģija un tā tālāk - vai viena skandalozu slavu ieguvusi ēka?"

Par objekta Elizabetes ielā 2 iekļaušanu Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā NKMP iesniedzēji ir arhitekti Lukševics, Zigmārs Jauja, Ieva Lāce-Lukševica, Artis Zvirgzdiņš, Inga Dubinska, nama Elizabetes ielā 2 autoru tuvinieces Rūta Grikmane, Rita Zemdega un Rūta Grikmane, arhitekti Reinis Liepiņš, Velta Holcmane, Judīte Skujiņa, Latvijas Reģionālās arhitektūras akadēmijas locekle Sandra Treija, Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātes dekāns Uģis Bratuškins, arhitekti Pēteris Bajārs, Rūta Dobičina un Edgars Bērziņš.