Britu indīroka apvienība “Glass Animals” ir grupas solista Deiva Beilija “ģimenes” projekts jau vairāk nekā gadu desmitu. Kopā ar viņu jau no bērnu dienām ir bundzinieks Džo Sīvords (Joe Seaward), ģitārists Drū Makfārleins un basists Eds Īrvins-Singers. Pirms vairāk nekā diviem gadiem grupas saulainos plānus satricināja Džo traģiskais negadījums. Braucot ar velosipēdu, viņš iekļuva avārijā, pēc kuras nespēja runāt, staigāt un ēst.
Pēc galvas smadzeņu traumas basists zaudēja atmiņu. Grupas dalībnieki ar viņu kopā bija teju katru mirkli. Pats Džo ne mirkli nezaudēja cerību, ka atkal varēs uzstāties. Mums bija ekskluzīva iespēja sarunāties ar pašu Džo un uzzināt vairāk par to, kādēļ jaunākais grupas albums "Dreamland" ir, iespējams, nozīmīgākais un intīmākais vēstījums, līdz kādam biedri ir nokļuvuši. "Dreamland" turnejas laikā viņus pārsteidza Covid-19 pandēmija, un viss ieplānotais bija jāatceļ. Par Covid-19 postošo ietekmi, cerībām, gribasspēku un nostalģiju – saruna ar "Glass Animals" bundzinieku Džo Sīvordu.
Kā tev šodien klājas?
Man klājas labi. Paldies, ka apjautājies. Londonā spīd saule, un šķiet, ka vasara ir klāt.
Kas grupai "Glass Animals" pašreiz ir pats aktuālākais?
Notiek daudzas lietas vienlaicīgi. Neesmu drošs, cik daudz varu tev atklāt. Daudz kas no grupas plāniem tiek paturēts noslēpumā, taču skaidrs ir tas, ka lietas notiek. Tomēr varu pateikt, ka gatavojamies dzīvajiem koncertiem šovasar. Top arī jauna mūzika.
"Glass Animals" pastāv jau vairāk nekā desmit gadus. Esat kā viena ģimene. Kā, tavuprāt, grupa ir mainījusies pa šo laiku?