Nepāriet "Lūk"

3,5/5

Frīkfolks, indīpops, diskopanks, postpanks... tie ir tikai daži no žanriem, kas, pārstrādājot, sintezējot 70.-80. gadu muzikālo mantojumu, no jauna rezonēja jauniešu prātos - par to rakstīja Pitchfork, to spēlēja radio. Urbānās mūzikas uzvaras gājiens vēl tolaik nebija sācies, tāpēc "Positivus gadus" varam uzlūkot kā noslēgtu laika nogriezni Latvijas mūzikas vēsturē.

Arī kolektīva "Nepāriet" mūziķi - Alise Joste, Evija Vēbere, Jānis Šipkēvics, Kārlis Josts, Lorete Medne, Matīss Čudars, Miķelis Putniņš un Rinalds Maksimovs - pārstāv to paaudzi, kas savu muzikālo pieaugšanu piedzīvoja šajā laikā; tas ir viņu estētiskais atskaites punkts. Ja ejam vēl detalizētāk, tad visi viņi pārstāv tā dēvēto mileniāļu iesaukumu - stilīgu ūsu, raga briļļu, moderno tehnoloģiju un kultūrcitātu paaudzi.

Tāpēc nav brīnums, ka arī projekts "Nepāriet" ir viens liels kultūrcitāts. Pirms dažiem gadiem klajā laists Imanta Kalniņa un Ainara Mielava 1997. gada albuma "Par lietām, kuras tā ar nekad nepāriet" no jauna ieskaņots variants "Pāri", klāt pieliekot arī dažas senākas Kalniņa dziesmas. Tātad, noliecot galvu Mielava un Kalniņa priekšā, mūziķi labprāt interpretējuši jau pārbaudītas kultūras vērtības. Šogad izdotais projekta jaunais albums "Lūk" arī daļēji uzskatāms par citātu albumu - lai arī mūzika šoreiz ir pašu sacerēta, kā atbalsta spieķis tekstu ziņā izmantota dzejnieka Marta Pujāta dzeja. Atkal sanāk kāda ārēja autora interpretācija. Jāpiebilst, ka albuma vāka vizuālo pusi darinājusi Pujāta māsa - grafiķe Lāsma Pujāte.

Arī albuma pirmā singla "Ness" videoklips ir citāts - tā pamatā izmantota Rozes Stiebras un Anša Bērziņa animācijas filma "Ness un Nesija" (1991). "Mēs kā tādi mazi kurkulīši," sižetā LTV klipa tapšanas brīdī sevi raksturo Šipkēvics. "Satikāmies Imanta Kalniņa pasaulītē," piebilst Evija Vēbere, kuras specifiskais, Veras Singajevskas tradīcijās sakņotais balss tembrs vēl aizvien neatstāj vienaldzīgu nevienu. "Viss ir mīlīgi un silti... patīk viss - no popa līdz klasikai," prātā aizķeras vēl kādi nesaistīti citāti, kas raksturo šo domubiedru kopu. Citāti kā tādi, protams, atsvaidzina, bagātina, par to šaubu nav, taču, ja ar tiem sāk aizrauties, tad nepaliek vietas kaut kam patiesi oriģinālam. 

Albuma sagatavošana un ierakstīšana noritējusi no 2020. gada septembra līdz 2021. gada aprīlim, tas ierakstīts Rīgā, Tru Music studijā, skaņu inženiera Gata Zaķa virsvadībā. Gatis ir atbildīgs arī par ieraksta pēcapstrādi. Tāpēc nav brīnums, ka albums iesākas tieši ar Alises Jostes kompozīciju "Stāvu klusu" - abu (Gata un Alises) kopīgā sadarbība pagājušogad vainagojās vienā no gada labākajiem albumiem "Šākātā". Smalka ir basa un ģitāru saspēle, atturīgi pulsē bungu ritms un pat īsais ģitāras solo netraucē, viegli ar "koka airi sakuļot ezera zaļo ūdeni", ja tēlaini citējam dziesmas vārdus. Kaut kas starp Fleet Foxes un Radiohead - tā varētu raksturot Matīsa Čudara dziedāto "Mana sirds", arī šajā dziesmā izteiksmīgi izceļas ģitāra, fona vokālus piedzied kolektīva sieviešu skanīgās balsis. Arī Loretes Mednes vieglais pieskāriens soulmūzikai dziesmā "Rūpam" ir veiksmīgs, īpaši dziesmas vidusdaļa, kurā ritms uz brīdi pieklust, paliek tikai ģitāras arpēdžijas un skan vārdi - "Kad tu miegā slīgsti, es ceļos, ar tevi kā saldu nātri es dzeļos...", līdz atgriežas ritms un gaumīgi atmosfēriska sintezatora skaņu siena. Viens no albuma skaistākajiem brīžiem. 

Tomēr pirmajām trim dziesmām seko vairākas mazāk izteiksmīgas - "Bāka" ar saspringti pulsējošo korisko deklamāciju visas dziesmas garumā varētu būt izaicinājums jebkuram klausītājam, "Pārpārēm" ar eksperimentālu "grabināšanu" tā īsti nekur nepaceļas, fokuss uz brīdi atgriežas ar Putniņa dziedāto "Ness" ar tīkamām atsaucēm uz septiņdesmito gadu progresīvo roku, taču tad seko "Tavs raksturs" - ja tas domāts kā joks, tad, manuprāt, ne pārāk veiksmīgs. Jāņa Šipkēvica "Jūdze" acīmredzami ir mēģinājums atgriezties pie projekta pirmā albuma estētikas - mielavisks, kareivīgs dziedājums, trauksmains aranžējums, plaši skanošs piedziedājums. Dziesma laba, bet varbūt pats Ainars Mielavs to būtu iznesis nedaudz veiksmīgāk? 

Divas no labākajām dziesmām sataupītas albuma nobeigumam - Loretes Mednes klavierbalāde "Nepieskaros" ar interesantām akordu maiņām, kas nedod vietu banalitātēm. Arī Pujāta dzejolis šajā dziesmā ievibrē un atsedzas, iespējams, veiksmīgākā teksta interpretācija šajā albumā. Plate izskan ar Kārļa un Alises Jostu kopdziesmu "Nostāvas", kas atbruņo ar savu vienkāršību. "Lai vienkāršas dienas nāk, vienkārši skūpsti un glāsti... ar parastu ēdienu galdā, vienkāršu skatu aiz loga."  

Albumā izteikti jūtami vairāku spilgtu personību rokraksti, dažādas dziedāšanas, muzicēšanas manieres, kas klausītāju visa ieraksta garumā mētā uz augšu, uz leju, pa labi, pa kreisi. Vienojošais elements ir tikai Pujāta dzeja, kas radīta speciāli šim projektam. Lai arī albums kā veselums īsti neturas kopā, pārdzīvot par to nevajadzētu, galu galā, mūsdienās albumu formāts ir zaudējis savu nozīmi, un klausītāji mūzikas straumēšanas vietnēs veido paši savus albumus jeb dziesmu sarakstus. Nav šaubu, ka šo to pasmelties varēs arī no "Lūk".