Mērķim tuvu bija Uldis Rudaks, kopā ar grupu jau tika apkopoti dažādi arhīva materiāli. Arī izdevējs Guntars Račs atzinis, ka viņam ar trakulīgajiem jelgavniekiem dažādos ārzemju koncertizbraucienos ir daudz kopēju atmiņu, ko kādreiz gribētu uzlikt uz papīra.

Arī es, visticamāk, nebūtu atteicis, ja grupa vai tās menedžments mani uzrunātu nopietnas, padziļinātas autorizētas biogrāfijas radīšanā, taču tautā iemīļotie mūziķi ļoti labi apzinās, ka viņu radītais bezbēdīgo, mūžam humorpilno puišu tēls ir tik dziļi iesakņojies tautas apziņā, ka pārāk dziļi rakt gan viņu privātajās dzīvēs, gan pašā mūzikas tapšanas procesā, kur nu vēl to visu ar kritisku aci nesaudzīgi preparēt, neviens nav ieinteresēts.

Tāpēc nav brīnums, ka galu galā mūsu rokās nonākusi glīti noformēta, ar vēsturiskām fotogrāfijām bagāta grāmata, kur uz vāka pretī mums smaida četri visiem labi zināmi vīri (Antona Korbeina Londonā uzņemts foto). To sarakstījusi viena no grupas Maskavas menedžmenta komandas meitenēm - scenāriste un reklāmas tekstu autore Alīna Katrāne-Šilinga. Satura akcenti salikti tā, lai grāmata pirmām kārtām būtu saistoša krievu valodā lasošai auditorijai, jo kā gan citādi lai izskaidro to, ka viens no pirmajiem runātājiem grāmatā ir Raimonds Pauls, ar kuru radošā sadarbība bijusi pavisam simboliska? "Es viņus vēroju, bet neiejaucos," tāds ir sausais atlikums no šīs nodaļas, kuras nobeigumā Maestro piebilst, ka puiši esot "izdarījuši pareizi, dodoties uz Krieviju". "Es vienmēr esmu teicis - nevajag strīdēties, vajag prātīgi izmantot mūsu kaimiņu būšanu." Tātad, grāmata sākotnēji tapusi krievu mēlē ar nosaukumu "Tu neesi viens. No smilšu kastes līdz stadionam" un tad ar dažiem akcentiem, personāžiem papildināta, iztulkota arī latviski. Publicista un mūziķu skolasbiedra Ilmāra Šlāpina tulkojums un viss rediģētais teksts kopumā, piešķirot tam precīzu kontekstu un jēgu, ir literāri augstvērtīgs un labi turas kopā, neskatoties uz darba netradicionālo saturisko izkārtojumu.

Bez priekšvārda grāmata sadalīta astoņās nodaļās. Tās neveido hronoloģisku stāstījumu kā ierasts rokgrupu biogrāfijās, kas bieži vien sākas ar katra mūziķa detalizētu dzimtas un radurakstu izpēti, kas, būsim godīgi, ne vienmēr visus interesē, bet gan no dažādām pusēm apskata tādas pamatīgas tēmas kā draudzība, brīvība, raksturs, panākumi un mīlestība. Autore, būdama reklāmas cilvēks, spējusi sakārtot visus tekstus atraktīvā, uzrunājošā formā, kas ne mirkli neliek garlaikoties, jo katrā no minētajām tēmām tiek atklāts vai nu kāds interesants stāsts, kāda spilgta atmiņa no bērnības, vai arī iepriekš plaši neizskanējis fakts.

Piemēram, jau pašā sākumā grupas mūžīgais dzinējs, bundzinieks Kaspars Roga atklāj, ka pusaudža gados bijis tuvu pašnāvībai, vēlāk uzzinām, ka pašnāvības epizode bijusi arī vēlāk, pēc šķiršanās no draudzenes Aijas Auškāpas. Savukārt Renārs Kaupers, kurš stāsta, ka bieži bērnībā juties vientuļš, stāvējis skumīgs pie loga un tieši Roga ir bijis tas, kas viņu izvilcis pagalmā spēlēties, atklāti piemin 33 gadu vecumā piedzīvoto veģetatīvo distoniju. Tieši tas bija pagrieziena punkts, lai Kaupers nopietni pievērstos kristietībai.

Atklāts sarunā ar autori ir pirmais grupas menedžeris Aldis Hofmanis, kurš nenoliedz, ka vēl ilgi pārdzīvojis savu atlaišanu, cīnījies ar atraidījumu. Viņš juta īpaši ciešu saikni ar Renāru, taču, kā pats saka, "pārējie čaļi mani nekad tā arī nepieņēma". Par pašu Renāru, protams, arī kādam būtu jāuzraksta grāmata, varbūt pat divas, viņa izšķirošo lomu grupas panākumos apzinās arī pārējie. "Mēs esam tur, kur esam, tikai pateicoties viņam," godīgi secina Roga.

Viena no nodaļām veltīta tieši draudzībai - piecu skolasbiedru attiecībām jau no bērnu dienām. Septiņu stundu brauciens uz rokkoncertu ar pirmo pobedu, kura nemitīgi plīsa, līdz kādā no mazpilsētām tai pārstāja darboties bremzes, stāsti par nokavētiem koncertiem, dzimšanas dienām - visi puiši tās svin vasarā. Tomēr 2004. gadā šis cieši saaugušais piecinieks kļuva par četrinieku - autoavārijā bojā gāja basģitārists Mumiņš, un starp rindām jūtams, ka nedaudz līdzvainīgi šajā traģiskajā negadījumā jūtas visi pārējie dalībnieki. Savas sajūtas mūziķi izpauduši, rakstot sirsnīgas vēstules zudušajam draugam, tās grāmatā publicētas katra oriģinālajā rokrakstā.

Tāpēc no vienas puses pašsaprotami, bet no otras nedaudz skumji lasīt basģitārista Ingara Viļuma pārdomas - viņš vēl aizvien grupā jūtas kā piektais ritenis, nav kļuvis par pilnvērtīgu dalībnieku, lai gan "Prāta vētrā" muzicē jau 16 gadus. Arī uz grāmatas vāka viņa nav.

Par grupu atmiņās un iespaidos dalās arī vairāki Krievijā populāri kultūras ļaudis (Bi-2 mūziķi, Iļja Lagutenko, Jevgeņijs Griškovecs), pieminēti, protams, arī "Reigani" - robežu pārkāpēji un dauzoņas, taču precīzi nostādītais mehānisms, preču zīme "Prāta vētra" robežas nepārkāpj, tieši pretēji - tās strikti ievēro, sekojot pasaules popmūzikas tendencēm, tās emulējot un ieņemot apolitisku nostāju attiecībā uz vairākiem kliedzošiem notikumiem tepat mums kaimiņos. Kritiķi kritizē, bet karavāna, protams, veiksmīgi dodas tālāk.

Grāmata nav domāta melomānu un mūzikas profesionāļu auditorijai, tā visdrīzāk līdz galam neuzrunās arī uzticīgākos grupas fanus, kuri, no vienas puses, "visu jau zina", bet no otras - vēlētos ielūkoties vairāk radošajās aizkulisēs.

Darbā izteikti trūkst izvērstu nodaļu par katra albuma tapšanu, dziesmu sacerēšanas brīnumu, producēšanas niansēm, noformējuma, dizaina noslēpumiem u.tml. Taču tāds nav bijis autores uzstādījums.

Tā paredzēta plašam lasītāju lokam, lasītājiem, kurus interesē tieši filozofiski cilvēciskais aspekts, vīru savstarpējo attiecību dinamika, kas atsedzas ar nedaudz aprēķinātu atklātību - tur ir viss, kas ļaudis piesaista nu ja ne gluži meksikāņu ziepju operām, jo daudz kas, protams, palicis nepateikts, bet gan kādam labam HBO vai Netflix drāmas seriālam gan. Un šis seriāls turpinās, kaut spriedze starp rindiņām ir jūtama. Roga, būdams maksimālists, nav drošs par grupas nākotni ("Māksla bez ambīcijām iet bojā"), bet ģitārists Jānis Jubalts redz sevi grupā līdz pēdējam. "Ja tam ir lemts beigties, lai labāk tas izkūst kā liels ledājs, bet skaldīt šo ledu pats savām rokām es netaisos," viņš tēlaini saka. Un turpinājums jau seko.