Integrējot grupas skanējumā bungmašīnu Roland SPDSX, kas plaši izmantota arī "satelītu" albumā "Varavīksnes galā" (2017), viņš vēl dziļāk iegremdējies 80. gadu skaņu niansēs. "Šī ir mana atzīšanās mīlestībā 80. gadu mūzikai," viņš saka. Arī pats Kalvis atzīst, ka ir apsēsts ar šā gadu desmita popkultūru, jūsmojot par tā laika filmām, seriāliem, apģērbu un pat smaržām.

Rezultātā pie klausītājiem nonākusi trīspadsmit kompozīciju kolekcija, kas no vienas vietas ir nomīnēta ar citātiem no pagātnes.

Jāsāk jau ar dziesmu nosaukumiem - "Dejot vienatnē" ir nepārprotama atsauce uz Bilija Aidola "Dancing With Myself", "Balts ferrari", visticamāk, uz Prinsa "Little Red Corvette", bet "Mēs braucām visu nakti" - Sindijas Loperes "I Drove All Night". Atsevišķas dziesmas arī aranžējumu ziņā ir tuvinātas kādiem konkrētiem paraugiem - "Kaifīgi izskaties", piemēram, sasaucas gan ar moderno britu grupu "The 1975", gan austrāliešu INXS 1987. gada hitu "Need You Tonight", šur tur ieskanas kaut kas no "Duran Duran", Fila Kolinsa vai "Scritti Politti". Katrs tembrs, ģitāras akords, bungu sampls ir pārdomāts un precīzi iestrādāts kopējā skaņas audumā. Ar Anetes Stuces iespēlētajiem sintezatoriem albumā strādājis Artūrs Liepiņš (abi darbojas projektā "Domenique Dumont"), savukārt Reiņa Papuļa ģitāras tuvināt vēlamajai skaņai palīdzēja Tālis Timrots ("Ģenerālis burts"). 

Tik niansēta pieeja, restaurējot 80. gadu skanējumu, Latvijas populārajā mūzikā līdz šim vēl nav bijusi.

Lai arī vietām personiski, kopumā dziesmu vārdi, līdzīgi kā aranžējumi, ir kā spilgti un krāsaini lielpilsētas neona uzraksti, tajos saklausāmas iedomātas pasaules, laikmeta, iedomātu attiecību problēmas, kurās Kalvis atklāj sava alter ego - ķīlnieka/mīlnieka, pavedinoša kazanovas gaitas.

Smalki un neuzkrītoši ierakstā iestrādāti arī atsevišķi viesmākslinieki - retais pamanīs, ka vienā no dziesmām ("Situācijas ķīlnieks") fona balsis iedziedājusi Linda Leen, bet ģitāras solo, līdzīgi kā nesen "The Killers" dziesmā "Caution" vecmeistars Linsijs Bakinghems, ievirpinājis "līvs" Ainars Virga ("Neliec man gaidīt (vēl un vēl)"). Albumā skan arī Mikus Soloveja ("kuba") saksofons, īpaši atmosfēriski un skaisti izdevusies Mikus un Anetes saspēle kompozīcijā "Pārmiju iela", Sniedzes Prauliņas flauta un Filipa Deruma ("Martas asinis") balss.

Ja muzikāli Kalvis tiešām ir perfekcionists, studijā ar skaņu inženieri Jāni Eglīti pavadot neskaitāmas stundas kādas sīkas tembrālas detaļas meklējumos (īsti gan nenolasās miksa gala versija - vai mēģinājums bija radīt vintage vai modernas popmūzikas skaņu, iznākums ir ne šis, ne tas), tad perfekcionisms atsevišķās vietās nedaudz pievīlis atbilstoši iederīgu vārdu piemeklēšanā. Šur tur kopējā teksta plūdumā izlec daži vārdi ar nepareiziem uzsvariem - "izvēles", "ilūzija", "vampīriem", "aplaudēt" - tie visi korekti būtu jāizrunā ar uzsvaru uz pirmo zilbi, taču tekstā tie iespiesti ar uzsvariem uz otro. Šur tur iemaldījušies arī kalki - "Mēs esam tik pazuduši", protams, nenozīmē, ka kāds ir fiziski kaut kur pazudis, bet ir burtiski vārds vārdā pārtulkota frāze We're so lost. Taču kopumā šādi pārāk profesionāli un specifiski aizrādījumi liecina tikai par to, ka citur man kā kritiķim piesieties nav kur. Sarežģītais otrais albums ir izdevies lielisks!