Tie citi lai ellē vārās, nekādas žēlastības! Demagoģisks pagrieziens no manas puses, piesaucot šo kristietības solījumu, taču apnikums no naida neauglības (par spīti tā ģeometriskajai progresijai) liek meklēt jaunu ceļu trajektorijas.

Pirms tās modelēt, ir vērts sevi pavērot. Cik daudz un pirmajā acu uzmetienā nepamanāmi manī un tevī darbojas gan piedzīvotais, gan mantotais sovjets. Jo uzmanīgāk vēro, jo paveras mulsinošāki biezokņi, no kuriem izkulties vari tikai tu pats. Katrs pats.

Okupācijas blata sistēma, savējo cietokšņi, vajadzīgo mērkšana pirtiņu sīrupā, sarunātie butaforiju konkursi, šoferu dēli un pāri visam – šizofrēniskā, dubultā domāšana un meli kā pašsaprotams uzvedības kodekss – šis mantojums ir palīdzējis haosa laikā Latvijai kļūt par apsmieklu Eiropā. Diženie Tēla institūti un misionāriskā šī paša tēla “nešana pasaulē” ir aizslaucījusies tumšā bezdibenī. No tā dusmas, protams, uzbango līdz devītajam vilnim. Un tepat jau barbariskās lamas un zeku leksika, kas kļuvusi gandrīz pašsaprotama pat dažu tā saucamo valstsvīru mutītēs. Kliegt no tribīnes, vaikstīties, zākāties, žestikulēt – pazīstama Krievijas publiskās varas telpas stilistika, ko mērkaķēni atdarina anonīmos komentāros par it visu, kas šobrīd Latvijā darās. Kaisme apkaunot otru, zākāt, tiesāt, bakstīt, zīmogot, salikt sarakstos, ieaijāt grupiņās – tāda pirmsapokalipses aina. Vēl baisāka par kovidšausmām.