Visa dzīve ir skaistums. Par tēva nāvi, “Eirovīziju”, narkotikām un “The Ludvig” beigām – mūziķis “JL Kalmann”
"The Ludvig" ir beidzies. Jaunais mūziķis "JL Kalmann" Foto: publicitātes
Antra Feldmane
, žurnāliste
Visa dzīve ir skaistums. Par tēva nāvi, “Eirovīziju”, narkotikām un “The Ludvig” beigām – mūziķis “JL Kalmann”
Facebook Draugiem Twitter Whatsapp
Comments

2017. gadā “Supernovas” konkursā skatītāju un žūrijas simpātijas ieguva tolaik tikai 16 gadus vecais mūziķis “The Ludvig”, īstajā vārdā Jēkabs Ludvigs Kalmanis. Vēl senāk, 2014. gadā, viņš ieguva “Latvijas lepnuma” balvu par to, ka izglābis bērnu no slīkšanas apledojušā dīķī, taču Jēkabs pats šo faktu ir noglabājis gaišā piemiņā. 

“Supernovā” viņš izpildīja lirisko balādi “I'm In Love With You” un kļuva par jaunāko konkursa dalībnieku tā pastāvēšanas vēsturē, kā vienīgais puisis meiteņu bariņā izglītojoties arī Rīgas Doma kora skolas mūzikla specialitātē. Dziesma ierindojās otrajā vietā, un gandrīz, tikai gandrīz “The Ludvig” ieguva ceļazīmi uz “Eirovīziju”. Togad uz starptautisko konkursu devās “Triānas parks”, bet Jēkabs šajā intervijā atzīst, ka tieši otrā vieta bija viņa zelts. Divas dienas pēc fināla Jēkaba tēvs traģiski gāja bojā auto avārijā. Tas viņam, tolaik vēl pusaudzim, bija milzīgs trieciens. Kopš tā laika “The Ludvig” pazuda no skatuves. Šī gada oktobrī medijos parādījās ziņa par kādu noslēpumainu “JL Kalmann”, kurš atgriežas ar dziesmu “Don't Stop”. Izrādās, tas ir tas pats jauniņais puisis no “Supernovas” un tomēr tas vairs nav viņš, jo “The Ludvig” uz visiem laikiem atstāts “Youtube” vēsturē. Par to, kas ar viņu notika pa šiem gadiem, konkursu bezjēdzību, tēva nāvi, grimšanu bedrē un atdzimšanu, atvadīšanos no Doma kora skolas, narkotiku spēku un pēcnāves dzīvi – atklātā sarunā ar “JL Kalmann”.

Kā tu šodien jūties?

Patiesībā jūtos nedaudz tukšs, bet tā citreiz ir. Nezinu, kādēļ tā, kopumā ir labi. Dzīvoju laukos pie savas vecmāmiņas, ārpus Rīgas. Šeit ir pilnīgs miers, kaut gan man patīk pilsētas ātrums, citreiz ir par daudz. Tad vajag mieru.

Tev tur ir sava telpa mūzikas rakstīšanai?

Mana studija pagaidām ir “austiņās”. Ja neesmu Rīgā. Es strādāju “auss.studio”, kas ir kādreizējais “Sound Division”. Tur ar manu kolēģi un draugu Rolandu taisām mūziku jau pēdējo pusgadu.

Tu strādā tur, kur dzīvo, un otrādi?

Jā. Man mugursomā vienmēr ir līdzi skaņas karte un mikrofons. Mūziku rakstu katru dienu. Trīs reizes nedēļā esmu studijā un visas pārējās dienas to daru kaut kur citur. Kad nav koncerti, pasniedzu vokālās nodarbības. Pagaidām man ir tikai trīs audzēkņi.

Kā izdodas?

Man patīk. Kad redzu kādu potenciālu [dziedātāju], ļoti gribas tajā iesaistīties. Tā ir lieta, kur nejūtu darba nogurumu.

Atzīšos, sākotnēji nesapratu, ka esi tas pats “Supernovas” 2017. gada dalībnieks “The Ludvig”. Tava jaunā dziesma skaniski un estētiski ir kaut kas pretējs šim jauniņajam dziesminiekam – videoklipā “Don't Stop” esi kļuvis ne vien par “JL Kalmann”, bet skatītājiem parādies ar asiņainu seju. Kādēļ šāds lēmums – mainīt skatuves vārdu?

“The Ludvig” laiks man patika. Tas bija kruti, bet tad man bija 15-16 gadi un nebija tik lielas teikšanas tajā, kā es esmu parādīts publikai un kāda mūzika nāk ārā ar šo vārdu. Nebiju par to tik atbildīgs, un tā līdz galam nebija mana ideja.

Foto: publicitātes

Kā ideja tā bija?

Mana tēva, tolaik arī mana producenta. Tas viss tapa kopīgā komandas darbā, kam tobrīd teicu daudz “jā”.

Ir kruti, ka beidzot kāds grib ar tevi strādāt. Ir sajūta, ka šie cilvēki zina visu labāk, bet ar laiku jau es saprotu, ka tas neesmu es. Tādu mūziku es pats nekad neklausītos.

Gribas radīt ko tādu, ko es pats izbaudu. “JL Kalmann”, kas ir mana vārda un uzvārda iniciāļi, ir nācis ilgu laiku, par vārdu kā tēlu ir bijušas visādas domas. Līdzko “The Ludvig” pazuda, sāka veidoties šis. Šo mūziku es lielākoties esmu pats producējis, tolaik no tā nebija ne miņas, kad mūzika bija citu cilvēku radīts darbs. Jā, dziesmas vārdi un melodija bija mani, to es izpildīju uz klavierēm, bet producents tos bieži pārveidoja citādāk, pievienoja klāt savus instrumentus un vīziju. Protams, tā jau tas notiek, bet es sapratu, ka tā nav mana krāsa. Man daudz vairāk patīk topošā projekta skaņdarbi, kur esmu es no sākuma līdz beigām. Man ir palīgi – Rolands Priverts, un tas nav tas Rolands, kurš ir narkobarons.

Ar dziesmu “Don't Stop” esi atgriezies mūzikā. Videoklipā redzamā jaunā sieviete ir domāta kā konkrēta persona vai simbols kaut kam citam?

Nav nekas konkrēts, bet nav arī fantāzijas. Es pametu Rīgas Doma kora skolu, nomira mans tēvs. Un vēl pirms tam es visam teicu “jā”. Man ļoti patika MDMA [psihoaktīva viela, sarunvalodā zināma arī kā “Ecstasy” un “Molly”]. Tas man deva milzīgu iedvesmu un, protams, no iekšienes sagrāva.

Manā tumšajā laikā tas bija kaut kas dievišķs, kas padarīja lietas tumšākas pēc tam, bet par to nav stāsts. “Don't Stop” meitene ir MDMA, un es esmu sagrauts.

Videoklipā viņa ir tīra un neaizskarta. Varētu nolasīt tā, ka viņa ir iedomīga un pāri visam, bet es esmu sakauts, kaut vai es saku “nebeidz mani mīlēt”.

Kopumā šis video ir vairāk abstrakts, kur šī doma tik ātri nenolasās, bet es esmu priecīgs par to, kā tas izvērsās.

Foto: publicitātes

Uzzinot, ka dziesmas producents ir Rolands Priverts, biju pārsteigta, ka slavenais narkotiku tirgotājs un odiozā personība ir pievērsies mūzikai. Patiesībā tas ir tavs draugs ar tādu pašu vārdu un uzvārdu.

Tu neesi vienīgā, kura tā domā.

Vai tā tomēr nav viena dīvaina sakritība?

Tā ir drausmīgi jocīga sakritība. Abi Rolandi vasaras sākumā satikās. Viņi pat izskatās diezgan līdzīgi.

Narkobarons Priverts izskatās tā, it kā būtu mana drauga Rolanda tēvs. Bet mans draugs nekad nav lietojis narkotikas, tā ka šī ir viena liela atšķirība.

Kāda mūzika pēdējā laikā tevi ir iedvesmojusi?

Saraksts ir drausmīgi garš, jo tad, kad es mūziku nerakstu, to klausos. Ir tāds mākslinieks “Sampha”, kurš arī nav bijis pie apvāršņa kādu laiku un bija pazīstams ap 2010. gadu [2012. gadā mūziķis uzstājās “Positivus Festival” ar apvienības nosaukumu SBTRKT, sadarbojies ar tādiem māksliniekiem kā Džesija Veira, Dreiks, Solānža u.c.].

Tas pats Džeimss Bleiks. Viena no viņa dziesmām manā aranžējumā būs dzirdama arī jaunajā “mixtape”.

2017. gada “Supernovas” atlasē ar skatuves vārdu “The Ludvig” ieguvi otro vietu. Tolaik teici, ka vairs negribētu piedalīties ar “Eirovīziju” saistītos konkursos.

Neplānoju, nē. Ja uzrakstu dziesmu, kas man šķiet piemērota, tad varbūt. Es gribētu dziedāt ar kādu grupā vai duetā, vai uzrakstīt dziesmu kādam citam.

Negribu rauties uz tās skatuves pa galvu, pa kaklu, jo jau sākumā nevēlējos tur tikt. Otrā vieta bija mans zelts. Nevēlos būt sasaistīts ar “Eirovīziju”. Man tad arī nebija materiāla, tikai viena dziesma.

Man tas šķiet ļoti slikti, ja nav nekā, ko piedāvāt klausītājiem. Baigi nepatīk konkursi, “Supernova” bija trešais manā dzīvē, kurā piedalījos. Konkursa gaisotne nav patīkama un baudāma. Tāds uztraukums un sacensība. Mūzika jau nav sacensība.

Uzskati sevi par introvertu?

Kā kurā brīdī. Man šķiet, ka jā. Kad manās asinīs rit “pastiprinātāji”, esmu diezgan ekstraverts. Citreiz kļūstu atvērtāks arī no mīlestības. Es baigi “lasu” istabu.

Ieejot iekšā kādā telpā, es no sākuma skenēju visu, kas tur ir. Cilvēkus, kā viņi izturas viens pret otru, kā pret mani. Un, ja es jutīšu, ka no manis teiktā tad nebūs jēgas, es neko nesaku. Uz skatuves un, rakstot mūziku, es palieku ekstraverts, jo man ir viss spēks.

Tu nāc no lielas ģimenes. Esat četri bērni.

Mana ģimene ir baigi forša, atbalstoši un mīloši cilvēki. Jau pirms tēva aiziešanas mēs bijām ļoti tuvi, bet pēc tam tas bija desmit reižu vairāk. Ar ģimeni ir ļoti paveicies. Neatceros reizi, kad mēs būtu strīdējušies, protams, kā jau mazi, tad varbūt jā.

Es biju viens no tiem, kurš tika klapēts pēc stundām.

Vairs jau tā nav. Kad sāku dziedāt, tas mainījās. Varbūt tādēļ kļuvu tik kaislīgs pret mūziku, beidzot varēju justies novērtēts, redzēt, ka kaut kas man izdodas. Tagad esmu tajā ieaudzis tik ļoti, ka nespēju sevi citur redzēt.

Foto: publicitātes

Tavs tēvs gāja bojā divas dienas pēc “Supernovas” fināla. Tu, sešpadsmitgadnieks, esi konkursa epicentrā, visas Latvijas uzmanība ir uz tevi, un tad – tāda traģēdija. Pēc kaut kā tāda taču var sajukt prātā.

Es sajuku. Ne uzreiz, bet vēlāk noteikti. Es izskatījos pēc nobraukta sūda. Mani nevarēja atpazīt, un tas bija ļoti tumšs laiks. Konkurss notika svētdienā, pirmdien menedžere paziņoja, ka dabūjām otro vietu, tad notika skola. Otrdienas vakarā man pateica par notikušo. No augstākā punkta uz viszemāko iespējamo.

Mēs ar ģimeni, protams, turējāmies kopā. Es vienmēr esmu ticējis, ka dzīve, ko dzīvoju, ir maza kripatiņa no tā, kas bijis un vēl būs. Tikai pēc gada es kaut ko sāku saprast, un manā prātā viss aizgāja pa burbuli. Esmu priecīgs, ka vairs tik ļoti nelietoju narkotikas kā tad.

Mans tēvs bija diezgan kruts. Daudzi mani paziņas savus tēvus nav pat redzējuši vai, ja ir, viņiem nav nekādu labo attiecību. Viņš iemācīja visu, ko vajag.

Tolaik es redzēju raudam cilvēkus, kurus nekad nebiju redzējis to darām.

Es vienmēr ticēju tam, ka nomirt jau patiesībā ir skaisti. Tas ir kaut kas patiess un galējs. Tas nav kā kāzās. Tu apprecies un dzīvo kopā kādus divus vai trīs gadus. Tu nomirsti un atver durvis uz tālāko pasauli.

Tici pēcnāves dzīvei?

Es nezinu. Ticu un neticu viskautkam. Nevienam nav pierādījumu, ka pēc nāves kaut kas eksistē. Es noteikti negribētu pārdzimt uz šīs planētas.

Ne tādēļ, ka man te nepatiktu. Es gribētu ticēt, ka man dvēsele var ceļot starp galaktikām un planētām. Ir vēl daudz tālāk vietu, kur nokļūt.

Tajā laikā tevi arī izslēdza no Rīgas Doma kora skolas.

Jā, bet es pēc pāris mēnešiem sapratu, ka labāk nemaz nevar būt. Man nevajadzēja pabeigt domeni. Skola bija forša, un esmu pateicīgs par to, ko tā deva, bet, to krasi nomainot, jutos laimīgāks. Tumšais laiks sākās vēl tad, kad es biju skolā. Pēc tam palika labāk.

Skola tevi kaut kādā mērā ierobežoja?

Varbūt, bet es dzīvoju skolas kopmītnēs. Es varēju neiziet no skolas nedēļu, stundas sākas astoņos no rīta un beidzas astoņos vakarā. Visas emocijas tiek piedzīvotas tajās sienās, tas viss kopā noved pie īssavienojuma.

Esi viens no tiem mūziķiem, kurš ir publiski stāstījis par savu apreibinošo vielu pieredzi. Narkotikām šodien “iet cauri” daudzi jauni cilvēki.

Zinu, ka neesmu tāds vienīgais divdesmitgadnieks. Nebiju vienīgais tāds arī 16 gados, kurš bija tajā afekta pasaulē. Biju viens no daudzajiem, kurš uz to brīdi zaudēja prātu. Tādu kā es ir ļoti daudz. Es ceru, ka viņi savienosies ar to, ko es saku savā mūzikā. Tas jau būtu lielākais mērķis.

Foto: publicitātes

Kurā brīdī tu saprati, ka tavs apreibinošo vielu “ceļojums” aizgājis par tālu, ja tāds brīdis pienāca?

To, cik lielā dirsā bija, es sapratu tad, kad man jau palika labāk. Redzi, tās ir tās mazās izvēles, kas liek zemapziņā atgriezties pie kaut kāda spēka.

Vai šo apreibinošo vielu lietošana tev ļāva kaut ko saprast par sevi?

No “Ecstasy” saprast nevar neko. Tā ir ilūzija, kaut kādā ziņā patiesības serums. Es daudz ko pateikšu, jutīšos brīvi, visapkārt tikai mīlestība, un nav robežu. Viss ir pieklājīgi, esmu pie samaņas, bet tā mīlestība nav dabīga.

Lietojot LSD [psihoaktīva viela lizergīnskābes dietilamīds], es sāku novērtēt pavasari. Es sapratu, cik trausli ir augi un ziedi. Kādreiz neapjautu, kādā sakarā ziedi vispār eksistē. Nāca apziņa, ka lielākā vērtība priekš manis ir skaistums. Tas ir kaut kas maģisks. Visa dzīve ir skaistums un trauslums.

Viens no šobrīd populārākajiem podkāstu autoriem Džo Rogans par savu interviju viesiem jau vairākus gadus izvēlas pētniekus no dažādām zinātnes nozarēm, kuri analizē dažādu psihedēlisko vielu spēju ārstēt, piemēram, depresiju un posttraumatiskā stresa sindromu. 

Jā, tas viss dod iespēju atvērt acis plašāk, bet tai pašā laikā var ietekmēt gan pieaugušos, gan bērnus līdz mūža galam. Tu sāc redzēt to arī ikdienā, pie skaidras apziņas.

Viena “ceļojuma” laikā es sāku pamanīt violetas “sniegpārsliņas”, un es tās joprojām redzu. Protams, tās nav īstas, tā es tās tikai saucu.

Kad es uztraucos, tās pulsē manu acu priekšā, bet, kad nomierinos, pielīp pie visiem materiāliem un griežas. Tagad tie psihedēliskie vārti sāk lēnām vērties ciet, bet, aktivizējot tās domas galvā, “sniegpārsliņas” atgriežas.

Ārsts teica, ka man ir šizofrēnija. Bet pēc tā, kad es viņam izskaidroju savu LSD pieredzi, viņš domāja, ka ar mani kaut kas nav kārtībā.

Foto: publicitātes

Tu pārstāvi tos 1990.-2000. gados dzimušos jauniešus, ko saucam par “Z paaudzi”. Kas, tavuprāt, rūp visvairāk šīs paaudzes pārstāvjiem?

Lielākā daļa jauniešu, kurus es pazīstu, ir tīri sakarīgi. Visiem ir mērķi, daudzi tērē naudu lietās, kas viņus attīsta un palīdz sekot viņu sapņiem. Tādu cilvēku varētu būt vairāk, visi jau tādi nav. Man ir laba sajūta par šo paaudzi, kuras daļa arī es esmu.

Prieks, ka cilvēki manā vecumā nebaidās sapņot.

Vienmēr ir bijusi nospiestība par to, ko teica skolotājs. Viņš man bieži teica, ka mūziķi saviem bērniem nekad nenovēl būt mūziķiem. Man tas šķiet tik stulbi, tā teikt bērnam, kurš sapņo par to.

Kāda gan tev ir atšķirība, ko viņš grib? Man prieks, ka mēs, es tajā skaitā, neesam klausījušies, ko klausa vecāki cilvēki, bet ejam pakaļ savām lietām.

2014. gadā ieguvi “Latvijas lepnuma” apbalvojumu, jo izglābi trešās klases skolnieku, kurš, ielūzis ledū, būtu noslīcis dīķī, ja blakus nebūtu bijis tevis.

Pagājuši septiņi gadi, bet tas vēl joprojām “uzpeld”. Kad man cilvēki prasa, vai es esmu Ludvigs, es šo ignorēju, jo nesēžu uz veciem lauriem. Tā lieta ar “Latvijas lepnumu”... man vienkārši sagadījās tur būt.

Tēmas

Nepalaid garām!

Uz augšu