It kā jau 30 gadus tikām pieradināti pie padomnieku sēnalliteratūras un žurnālīšfilosofijas – kā labāk, kā valdzinošāk, kā būt veiksmīgai, kā – laimīgai, kā - patikt, kā – iekarot publiku, kā – rakstīt romānus, kā pilnveidot prātu, kā atvažot apziņu, kā nedzīvot nākotnē, pagātnē, kā nedzīvot neveselīgi, kā badoties, kā mācīt bērnus, kā sēdēt pie datora, kā - uz poda, kā stādīt, kā tīrīt, kā domāt... Kā domāt. Jā, vispēdīgi arī to, kā domāt. Un tad, vadoties, no padomnieka vērtību sistēmas, uzaug priekšlikumu gaiziņš – ticot tam vai tam otrajam, ticot Budam vai Jēzum, ticot zinātnei vai holistikai utt. Multiversa universālais universālveikals. Skraidi apkārt ar iepirkumu groziņu, līdz pār tevi nogrūst Zolitūdes Maxima.

Svētku nedēļa ļāva no haosa krācēm piestāt dažās sanesās. Noskatījos Ivo Brieža filmu "Homo Sovieticus". Patika, ka sev jautājumus uzdodošie autori nepadodas liekulīgai paštiesāšanai, pelnu kaisīšanai uz savām galvām, kas būtu tīkama atsevišķiem strāvojumiem sabiedrībā (kolektīvā atbildība par kolaborāciju, stučīšanu, divksību, amoralitāti), bet tirda sevi, ne citus, kā izmeklētāji – vai ir vēl palikuši pierādījumi.