Souleja Stefansdotira (Sóley Stefánsdóttir) kā solo māksliniece, multiinstrumentāliste un komponiste ir zināma jau vairāk nekā desmit gadus, taču pirms solo gaitu uzsākšanas klausītāji mākslinieci noteikti pazina arī kā vienu no folkgrupas “Seabear” dalībniecēm. Kopš debijas singla “Pretty Face”, tam sekojošajiem trim albumiem, nozīmīgām koncertu turnejām un dalības festivālos, Sóley delikātās un sapņaina sirreālisma piesūcinātās kompozīcijas nostiprinājušas plašum plašu cienītāju loku visā pasaulē. Žurnālā “Rīgas Laiks”, recenzējot albumu “Ask the Deep”, Ilmārs Šlāpins savulaik ieminējies, ka “ir grūti būt jaunai islandiešu dziedātājai un netikt salīdzinātai ar Bjorku”. Taču tas varot arī palīdzēt tikt pamanītai un palikt atšķirīgai mūzikas žanrā, kurā darbojas milzīgs daudzums spēcīgu, mūzikas producentu atbalstītu dziedātāju. Tam ir arī objektīvs un meistarībā balstīts pamats – Souleja bērnībā apguvusi klasisko un džeza klavierspēli, bet jau vēlāk Islandes Mākslas akadēmijā studējusi kompozīciju.

Kā vairākkārt intervijās uzsvērusi vai vismaz likusi nojaust pati Sóley, radot un izpildot mūziku, vissvarīgākie atskaites punkti allaž ir bijušas viņas pašas pārdomas, sajūtas un attieksmes paušana pret apkārtējo pasauli, nevis t. s. “industrijas” vai “šovbiznesa” noteikumu diktāts. Tāpēc mūziķe, kura sevi sākotnēji klausītājiem pieteikusi kā, iespējams, neatkarīgās jeb indie mūzikas skatuvei piederīgu, pēkšņi izdevusi albumu “Krómantík”, kurā dzirdama tikai viņas klavierspēle un balss, jo “to vienmēr gribējusi”. Tāpēc Sóley, plānojot savas turnejas, vienmēr ir bijusi uzmanīga ar vietas un laika izvēli, un nav satiekama uzstājamies vienmēr un visur. Tāpēc viņa nupat izdevusi savu jaunāko albumu “Mother Melancholia” – poētiski muzikālus stāstus par apkārt redzamo postu un veltījumu planētai, kuras beigas, iespējams, ir tepat.

“Deivida Linča (David Lynch) vērīgo acu priekšā vampīru baznīcā satiekas Nosferatu ar Telmu un Luīzi,”

tā par jaunāko albumu ar zināmu devu humora stāsta pati autore, atzīstot, ka tiklab tas varētu būt arī skaņu celiņš pasaules, kādu to pazīstam, galam.

“Es savu mūziku, jo īpaši šo albumu, uztveru kā filmu. Vienīgā atšķirība - tai nav attēla,” Sóley stāsta par radošā procesa konceptualizāciju un piebilst, ka, viņasprāt, beigas nebūs kā zombiju filmās. Tās būs daudz krāšņākas un savā īpašā veidā mākslinieciskas.

Uz vienīgo koncertu Baltijas valstīs, kas pirms pirms Ziemassvētkiem notiks Ventspilī, Sóley neieradīsies viena. Izpildot īpaši šim svētdienas vakaram aranžētas, albumā “Mother Melancholia” iekļautās, kā arī senākas kompozīcijas, kopā ar mākslinieci uz skatuves kāps islandiešu un latviešu mūziķu-melanholiķu stīgu ansamblis jeb “Ensemble Melancholia”.