Domāju, ka māksla ir mūžīga tikai viena apstākļa dēļ – nevienam nav skaidrs, kas tas cilvēks īsti ir. Civilizācijas gaitā viņš mēģināts izpreparēt, šķiet, visos iespējamos veidos, izmisīgi mainot secei nepieciešamos instrumentus un rituālus, bet atbildes nenāk. Tas pats cilvēks, bet viens griež rīkles, otrs – leijerkasti. Tas pats cilvēks, bet viens kaunās par savu māti, otrs noliek galvu par tēvzemi. Tas pats cilvēks, bet viens sajūk galvā no neierobežotas, tirāniskas varas, otrs - izdziedinās no nāvējošas slimības, stādot dārzu. Kari atkārtojas, šķiet, vēsture kaut kā nebūt klunkuro cikliski, bet nepieciešamība pēc asinīm, vardarbības, varas zemdegās dun pat miera laiku vaļībā. Vai gan citādi var izskaidrot mūsu sabiedrības agresiju pret itin visu, kas saistīts ar pastāvošo sistēmu? Grūtos laikos vainīgais vienmēr jāatrod un publiski jāpakar. Naids vienam pret otru, kas paslēpies aiz izdomātām ideoloģijām, ir nevarīga izmisuma izpausme. Par kādām gan ideoloģijām Latvijā vispār var runāt? Vai izvēle starp kvīru laulībām un tradicionālo ģimeni ir ideoloģija? Sērga devalvēt jēdzienus valodā iepletusies ar lielāku sparu nekā vīruss. Tu bildē redzi vardi, es – zirgu. Vai mūs šķir ideoloģija? Indivīda tiesības un kopējais labums. Vai starp tiem patiešām nav uzmetama laipa? Manuprāt, ir, taču neviens nevēlas darīt darbu, efektīgāki ir dziesmusvētki katram savā krastā.