Popularitāti Būū ieguva ar dziesmu "Sāku no sākuma", kuras ieraksta tapšanā palīdzēja arī LaIPA stipendija. Būū sevi raksturo kā radošu "dabas veidojumu", kas mēģina veidot reālistisku un pozitīvu enerģiju vidē ap sevi. Kā viņas raksturs palīdz mūziķes karjerā, kāds bija ceļš uz popularitāti un kā ikdienā top Būū mūzika, noskaidrojām sarunā ar pašu mākslinieci.

Kad tu saprati, ka tava dzīve būs saistīta ar mūziku?

Runā, ka atmiņas mēs ar laiku pārveidojam un izpušķojam, tāpēc nezinu, cik precīzi es to atceros, taču bija viena reize bērnībā, kādi gadi 11 vai 12, kad uz mūsu saplīsušā, melnā atskaņotāja drillēju uz riņķi mīļos "Bītlus". Atceros, ka pie dziesmas "Michelle" es šausmīgi sāku raudāt. Biju viena, tāpēc necentos to raudāšanu apspiest. Es tik stipri sajutu, kā misters Pols Makartnijs liek man justies labi – mīlētai, mierīgai, samīļotai, pieņemtai. Tajā laikā es nepratu angļu valodu, tāpēc klausījos tikai mūzikā un sajūtās.

Es skaidri atceros, kā es sev apsolīju, ka es arī tā mīļošu citus caur melniem saplīsušiem atskaņotājiem.

Tāpēc tagad katru reizi, kad man cilvēki uzraksta, kā mana mūzika viņus samīļo, mans iekšējais bērns ļoti lepojas.

Kas tev bērnībā visvairāk palīdzēja, lai patiešām ietu ērkšķaino mūziķes karjeras ceļu?

Vairāki faktori, no kuriem svarīgākais bija mana tēta lielā fonotēka, kurai man bija brīva piekļuve. Daudz, nu, ļoti daudz laika esmu pavadījusi pie ierakstiem! Neveselīgi daudz… (smejas). Es reti citēju tautasdziesmas, taču tur ir baigi daudz zelta, un šajā kontekstā – ir ļoti trāpīgas rindas:

Tā, māmiņa, tava vaina,

Ka es liela dziedātāj’,

Kam tu kāri šūpulīti,

Kur pogoja lakstīgal’?

Tikai tētis pakāra to šūpuli blakus “Led Zeppelin” un Toma Veitsa (Tom Waits) platēm (smejas).

Intervijās bieži saki, ka nebūt neesi ne komunikabla, ne ekstraverta. Bet tieši ar šīm īpašībām it kā būtu jābūt apveltītam mūziķim. Kā tev tas izdodas – nebūt ekstravertai, bet būt mūziķei?

Patiesībā man palīdzēja tieši mana introvertā, kautrīgā daba, kas lika man ieiet mūzikā uz 100 procentiem, neskaitāmas stundas trenējoties spēlēt instrumentus, attīstot vokālu, dziesmu rakstīšanu. Liela loma ir arī tam, ka vienmēr ballīšu vietā izvēlējos kārtējo vinila vakaru vienītī vai uzrakstīju kādu dziesmu. Es pat bastoju skolu, lai ietu mājās muzicēt. Biju labs skolēns, tāpēc atradu veidus, kā atrunāties, bet patiesībā man skola tik ļoti riebās, ka trinos, skatoties pulkstenī, lai tiktu mājās dziedāt.

Vai tev ir arī kāda speciālā muzikālā izglītība?

Es pabeidzu Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolu, koncertkokles klasi pie Teiksmas Jansones. Fantastiska sieviete, un var teikt, ka viņa ir tā "iedvesma", kas mani noturēja pie mūzikas, neskatoties uz skolu sistēmu, kas man derdzās. Teiksma ir zelts. Bet lielāko daļu to prasmju, kuras šobrīd lietoju, ir apgūtas pašmācībā – pēc dzirdes un ar "YouTube" palīdzību.

Kā muzikālā izglītība palīdz mūziķim darbā? Daļa jauno mūziķu, kas "uzspīdējuši" pie Latvijas populārās mūzikas debesīm, uzsver, ka visu apguvuši paši, tā sakot, dzīvokļos un pagrabos “slīpējot” savu meistarību pašmācības ceļā... Varbūt bez muzikālās izglītības vispār var iztikt?

Man ir grūti par šo spriest, jo, lai gan es mācījos mūzikas skolā, man bija švakas sekmes, un teoriju es joprojām neprotu. Lielākā daļa darba man ir pēc dzirdes un sajūtām. Es pavisam noteikti gribētu apgūt mūziku arī ar “smadzeni”, nevis tikai ausi. Piemēram, jūtu, ka man jāattīsta zināšanas džeza harmonijā, lai varētu izdabūt ierakstos to, ko es dzirdu galvā. Taču man ir arī stingrs viedoklis par tehniski advancētas mūzikas snobismu. Es ilgi baidījos sevi izpaust mūzikā, jo man bija mazvērtības kompleksi tieši mūziķu vidū. Šos kompleksus, manuprāt, ir jāmet miskastē. Ja mans mērķis ir samīļot cilvēkus caur dziesmu, tad nav svarīgi, tieši cik ātri es varu “nobliezt” pasāžas kaut kādā “soliņā”. Ir svarīgi rast veselīgu robežu starp tehnisko izpildījumu un perfekciju, kuru kultivē muzikālā izglītība, un starp emocijām, kurām ir vajadzīgs pavisam maz no tehnikas, bet ļoti daudz no dvēseles.

Šobrīd jaunā mūziķe Būū ir burtiski visur – medijos, kuri raksta par šovbiznesu, “Zelta mikrofona” nominācijās, ierakstos un ballītēs... Ja tev būtu jādod padoms nākamajai Būū, tad – ar ko sākt?

Mani pirmie soļi bija izmest miskastē bailes par to, ko par mani padomās, un vienkārši ar kaut ko sākt dalīties.

No tā viss sākas. Filtri ir radošuma slepkavas. Bet kopumā mans ceļš bija ļoti garš un grūts, jo, lai tiktu līdz mūzikas radīšanai un publicēšanai, man vajadzēja savest kārtībā savu veselību – gan mentālo, gan fizisko –, kas, kā mēs zinām, ir ilgs un garš process. To bieži akcentēju, jo bez pašrūpēm un labas veselības panākumi ir vai nu nereāli, vai ļoti īss prieks. Man pirmajai atpazīstamībai ļoti palīdzēja sociālie tīkli. Caur tiem klausītāji var vēl vairāk ar mani "sakonektēties" [savienoties]. Ne tikai noklausīties "Albūūmu", bet arī paklausīties, kā es ceturtdienas vakarā netīriem matiem "insta storijā" [Instagram īsajos stāstos] "vāros" kaut ko par tā brīža subjektīvajām aktualitātēm. Man patīk sarunāties ar savu cilti.

Tu jau pieminēji sociālos tīklus, kāda ir to nozīme mūsdienu karjerā?

Milzīga. Es pati zinu, kā tas ir, kad esi vientuļš pusaudzis… Arī tagad, ja godīgi, nekas daudz nav mainījies – trūkstot mentoram vai atbalstam, ieslēdzot savu mīļāko “jūtjūberi”, kas pasaka, kā viņam izdevās kaut ko sasniegt, vari pamācīties no viņa kļūdām. Redzēt labo, redzēt slikto, redzēt to, kur ir iespējams uzkāpt ar lielu darbu un neizsīkstošu atdevi. Es pati ļoti daudz iedvesmojos no elkiem sociālajos tīklos.

Vai tavā dzīvē ir bijis kas tāds, kad nodomā: “ai, cik labi, ka ir sociālie tīkli”?

Mans tētis, kā jau tipisks klasiskā roka fans, man nesen atsūtīja “reelu” [Instagram pieejami īsi video], kur Miks Džegers ar ģitāru kaklā izved skatītāju cauri beksteidžam [aizskatuvei] līdz skatuvei, nospēlē intro [ievadu] savam kārtējam superhitam un uzskrien uz skatuves tūkstoš trīcošu sirsniņu priekšā. Es zinu, ko manam tētim tas nozīmētu, ja viņš būtu to varējis redzēt, kad bija jauns. Tas izsistu korķus. Kāpēc lai mūziķi nedotu saviem faniem iespēju redzēt un sajust vēl vairāk, nekā dod tikai skaņu celiņš?

Latvijā darbojas mūziķu atbalsta organizācijas, piemēram, LaIPA un Kultūrkapitāla fonds. Vai tu jūti šo organizāciju atbalstu savā ikdienā?

Āmen! Ļoti gribu par šo parunāt. Es ļoti izjutu atbalstu, kad sākās kovids. Iekrājumi man bija, jo esmu prātīga sieviete, taču AKKA/LAA radošā stipendija bija pirmais atspēriens, lai es sāktu rakstīt "Albūūmu", LaIPA stipendija man palīdzēja ierakstīt dziesmu “Sāku no Sākuma”, un KKF atbalsts radošām personām Covid-19 laikā bija atbalsts, ar kura palīdzību man bija ar ko samaksāt īri. Nu nebija un nav šis posms viegls, pat dzīvojot vienai, bez bērniem, super taupīgi – ja teju divu gadu garumā visa tava darbība ir apturēta un koncertu nav... Es esmu šokā, ka mums vēl ir palikuši aroda brāļi, kas ir uzticīgi mūzikai un spējīgi šo stresu un spriedzi panest. Es jutu atbalstu un esmu neizmērāmi pateicīga par to.

Vai un kā šīs organizācijas varētu uzlabot savu darbību?

Par darbības uzlabošanu – man šķiet, ka

meistarklases, semināri un kopīgi pasākumi, kur mūziķiem satikties un pavārīties savā sulā, ir viena no labākajām platformām industrijas organiskai attīstībai.

Piemērs ir dziesmu rakstīšanas nometne “RigaLive”, šis pasākums ir vienkārši zelts. Bet šādiem pasākumiem, kā jau visam, traucē pandēmija.

Katram mūziķim, muzikantam, komponistam ir savs radošais, ja tā var teikt, process. Kā, ko, kad darīt, lai nākamais hits “aizietu tautās”. Varētu pat teikt – radošais rituāls. Kā izpaužas tava radošā darbība ikdienā? Vai tu sēdi pie klavierēm un domā, vai arī tam ir nepieciešami kādi īpaši apstākļi, “iestaigāta taciņa”?

Mana ikdienas rutīna sākas katru rītu 5:00. Tad aptuveni divas stundas veltu pašterapijai, meditācijai, jogai vai rituāldejām, bet ap 7:00 ķeros pie mūzikas. Vienmēr klusumā, mierā, bez telefona... Mani nevar sazvanīt, un cenšos “nepaslīdēt” un neskatīties sociālajos tīklos. Ja esmu “flow” [plūsmas] stāvoklī, es varu pie mūzikas strādāt ļoti ilgi. Reizēm pat vairāk par 24 stundām no vietas, ja mani nekas cits no tā neatrauj vai pati sevi neturu grožos. Bet es cenšos ap pusdienlaiku sev pateikt stop, padarīt pasaulīgas lietas – atbildēt uz e-pastiem, nodrošināt iztiku un tamlīdzīgi. Mūziku rakstu dažādi. Kā katru reizi vēlos. Tas arī ļauj saglabāt intrigu, to darot ikdienā. Mūzika man ir meditācija un miers. Es muzicējot jūtos kā zivs ūdenī.

Tradicionāls jautājums: kādi ir tavi tuvākie mērķi?

Mani tuvākie mērķi ir strādāt pie nākamā albuma, sadarboties ar citiem mūziķiem, spert soli uz priekšu un publicēt dziesmas angļu valodā. Noteikti iemācīties apzināties savu vērtību, kas mums, kompleksu vācelītēm – mūziķiem – nenāk tik viegli, bet virsmērķis tuvākajā laikā ir rūpēties par sevi un spēt pašai kā mūziķei sevi finansiāli nodrošināt: bez stresa, nervu sabrukuma, izdegšanas un, cerams, arī atceltiem pasākumiem.

Vai vēlies kaut ko pateikt visiem, kuri šo lasīs? Tā sakot, brīvais mikrofons!

O, jē! Es vēlos padalīties ar cieņas un līdzjūtības apliecinājumu maniem kolēģiem mūziķiem, skatuves personībām, kam ikdienā ir jāizliekas, ka tas, ko mēs darām, ir baigi viegli un rožaini. Nu nav! Ir ļoti grūti, ir patiešām liels finansiāls un visādāks citādāks risks un atbildība, kā arī nenormāla slodze, kuru jānomaskē ar mūžīgu dzīvesprieku un enerģiju, jo tas ir tas, ko pieprasa svētki, koncerti un sponsori. Cepuri nost mums visiem, kas šo dara mūzikas un klausītāju vārdā. Pati to tagad sāku saskatīt un izjust uz savas ādas. No visas sirds izsaku cieņu tiem, kas to dara jau gadiem un nenolaiž rokas.