Kā norit dzīve Brasas cietumā īsi pirms tā slēgšanas

TVNET
Kā norit dzīve Brasas cietumā īsi pirms tā slēgšanas
Facebook Draugiem Twitter Whatsapp
Comments
"Uz neredzīti, Brasa!"
"Uz neredzīti, Brasa!" Foto: kadrs no filmas

Nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" ietvaros 25. februārī kinoteātrī "Splendid Palace" tika pirmizrādīta režisora Ivara Zviedra jaunā dokumentālā filma "Uz neredzīti, Brasa!" Kinematogrāfiskais pētījums par Brasas cietumu un tā iemītniekiem bija izvirzīts "Lielā Kristapa” balvām trīs kategorijās, tajā skaitā - "Labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma". Šobrīd filma pieejama arī TV skatītājiem.

Dokumentālā filma, kuru var noskatīties "LMT Viedtelevīzijā" pēta mūsdienu cietuma vidi īsi pirms Brasas cietuma slēgšanas, visi filmā redzamie darbinieki un ieslodzītie filmēti cietuma darbības pēdējos mēnešos. Gaidāmās pārmaiņas ne vien bija interesants brīdis filmēšanai, tās padarīja filmas tapšanu vispār iespējamu – līdz šim stingri noslēgtajā iestādē Ivars Zviedris varēja salīdzinoši brīvi pārvietoties un filmēt. Režisors ar interesi pievēršas ne tikai cilvēkiem, bet pašai ēkai – liekas, ka 1905. gadā celtās iestādes šaurie gaiteņi, smagās durvis, aprakstītās sienas, itin viss ir piesūcies ar to, ko šobrīd jau var saukt par vēsturi. 

Ieslodzītie tiek pārcelti citur. Kas valstij viens lēmums, indivīdiem dzīves pavērsiens. Filmas varoņi savā dzīvē atkal ir robežas priekšā – kurš no vecā uz jauno, kurš no ieslodzījuma uz brīvību.

"No mājām braucu prom," saka kāds, kurš Brasā pavadījis pusi sava mūža.

"Uz neredzīti, Brasa!"
"Uz neredzīti, Brasa!" Foto: kadrs no filmas

"Filma ir mans divu mēnešu piedzīvojumu kopums Brasas cietumā pirms tā slēgšanas. Tā bija savdabīga ekskursija, kuras laikā pati cietuma dzīve apstājās,"

stāsta Ivars Zviedris.

Filmas uzņemšanas laikā dokumentālists tikās un sarunājās ar ieslodzītajiem, lai gan sākums pavisam svešajā, specifiskā vidē nemaz nebija vienkāršs. Tomēr laika gaitā ar dažiem cietumniekiem režisoram izveidojās draudzīgas attiecības, un filmas galvenais varonis Andris atklāti stāsta par nerakstītajiem likumiem, kas joprojām valda Latvijas cietumos. Filmā iepazīstam arī citus ieslodzītos, viņu dzīvesstāstus un sadzīvi, uzzinām dzīves plānus pēc atbrīvošanas. Vienu no filmas galvenajām līnijām veido veco cietuma paražu satikšanās ar jaunajām eiropeiskajām tradīcijām. Kaut kam ir jāmainās – ieslodzītie tiks pārvesti uz uzturēšanās prasībām atbilstošām vietām, hodku, zeku un šmonu pasaulē tagad ienāks jauni vārdi – integrācija, adaptācija, modernizācija (jāpiebilst, ka filmā, protams, skan nenormatīvā leksika, tāpēc ieteicamais vecuma ierobežojums skatītājiem ir 12+).

Filmas producents Guntis Trekteris saka: "Ivars Zviedris kārtējo reizi demonstrē savu īstena dokumentālista talantu – spēju identificēt vienreizēju situāciju, iekļūt tur, kur citiem tas liktos neiespējami, un panākt augstu uzticēšanās un atklātuma pakāpi, reizē atklājot gan sarežģītu sociālu procesu šķērsgriezumu, gan robežsituācijas filmas varoņu dzīvēs."

Filmu veidojuši režisors Ivars Zviedris, operators Haralds Ozols, montāžas režisore Inese Kļava, skaņu režisors Ģirts Bišs, scenārija līdzautors Jānis Joņevs.

Intervija ar režisoru.

Raksts tapis sadarbībā ar "LMT Viedtelevīziju".

Tēmas

Nepalaid garām!

Uz augšu