Ainavists Vilhelms Purvītis ir viena no galvenajām personībām Latvijas 20. gadsimta pirmās puses vizuālajā mākslā un sabiedriskajā dzīvē. Spožais ainavists, kuru dēvē arī par sniega filosofu, savos darbos iemūžināja četrus Latvijas gadalaikus – dubļus, ledus vižņus gar upju krastiem, agra pavasara palus, sniega kupenas, ziedošus kokus. Purvīša ainavas ir ziemeļnieciski skarbas.
Tās ir piepildītas ar melanholiju un pārlaicīgu varenību. Mākslinieks visu mūžu daudz un kaislīgi strādāja. Viņš kļuva par Rīgas pilsētas Mākslas muzeja direktoru, dibināja Latvijas Mākslas akadēmiju, bija pasniedzējs un autoritāte studentiem, kuriem katrs savs darbs sākumā bija jāatrāda Purvītim. Stingrs, principiāls un mērķtiecīgs. Tādu mēs viņu ieraugām retajos tālaika portretos. Šogad viņam aprit 150 gadu. Taču Purvītis bija arī vīrs sievai Karolīnei un tētis audžumeitai Marionai, kura, kā izrādās, dzīvo rimtu ikdienu ASV veco ļaužu aprūpes namā.
“Es sapratu, ka par Purvīti nezinu pilnīgi neko,” saka Elīna. “esmu redzējusi viņa darbus, taču zināšanas ir ikdienas līmenī. Kā jau normāls cilvēks iegūglēju “Vilhelms Purvītis”, jo viņš mani interesē kā cilvēks.
Drīz apjautu, ka viņam ir meita, taču par viņu informācijas ir maz. Kā izrādās, viņa ir dzīva, viņai ir 99 gadi un viņa dzīvo ASV, Ohaio štatā.” Žanetei, savukārt, ir plāns, kā atrast jebkuru cilvēku Amerikā.
Barona pārgājiena laikā tapusi filma, kurai vajadzēja Ilmāra Dzeņa mūziku. Kā pajautāt atļauju to izmantot pašam Ilmāram? “Skatos – viņš dzīvo Floridā, pilsētā N. Zvanu uz šīs pilsētas latviešu draudzi. “Labdien, šeit zvana Žanete no Latvijas. Man vajadzētu Ilmāra Dzeņa tālruņa numuru.” Jā, man saka, lūdzu. Piezvanām Ilmāram Dzenim un vaicājam, vai varam izmantot viņa dziesmu “Taurenīt, taurenīt”. Jā, viņš saka, lūdzu.