EZIA savu debijas singlu "Garden" izdeva 2019. gadā, studējot mūziku prestižajā skolā Ņujorkā, bet debijas albums "Cycles", kas tapis ciešā sadarbībā ar producentu Reini Ašmani, digitāli laists klajā 31. martā.

Tavs īstais vārds ir Elīza Ašmane. Neko par tevi nezinot, varētu likties, ka nāc no muzikālas ģimenes. Ir mums tomēr vairāki Ašmaņi Latvijas mūzikas industrijā?

Mans visīstākais vārds ir Elīza Baķe, bet esmu precējusies ar Reini Ašmani, kura tēvs Raitis ir brīnišķīgā Jelgavas Bigbenda vadītājs. Manā ģimenē nav neviena profesionāla mūziķa, taču mūzika vienmēr bijusi mums tuva un, cik vien atceros, jau no pirmajiem manas dzīves gadiem vienmēr apkārt skanēja kāda dziesma, vai no kasetes, vai dziedāta.

Pēdējos četrus gadus esi dzīvojusi ASV, vai pirms tam arī jau darbojies mūzikas lauciņā?

ASV studēju mūzikas koledžā un sastrādājos ar dažādām ierakstu studijām, taču pirms tam mācījos Rīgas Doma kora skolā un muzicēju ar dažādiem sastāviem.

Vai vari minēt, ar kādiem sastāviem un kādā žanrā?

Dziedāju džezu ar lielākiem un mazākiem sastāviem, gan korporatīvajos pasākumos, gan koncertos, ar skolas biedrenēm izveidojām a cappella grupu she’art, aranžējām dažādas džeza, pop, soula un pat latviešu hitus, piemēram, Raimonda Paula "Ja tā nav", izlaidām vairākas dziesmas ar Reini Ašmani EDM stilā. Darīju visu, kas šķita interesanti un aizraujoši.

Vai ir kāds viens ieraksts, kas atstāja uz tevi neizdzēšamu iespaidu, kāda dziesma, kas pamudināja pašai pievērsties mūzikai?

Mūziku vienmēr jutu savā sirdī, tas nāca ļoti dabiski. Vienmēr dziedāju un spēlēju klavieres, par to daudz nemaz nedomājot. Bet

albums, ko varētu minēt kā ļoti svarīgu, kas manī atmodināja ko pirms tam vēl nesajustu, būtu Erikas Badu debijas albums "Baduizm".

Noklausoties to, es nespēju noticēt, ka pasaulē ir mākslinieks, kas spējis izveidot ko tādu, kas skan tik līdzīgi un it kā pazīstami tam, ko jūtu sevī.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

A post shared by EZIA (@eziamusic)

Pastāsti kā nokļuvi Ņujorkā, skolā "The New School for Jazz and Contemporary Music"?

Neilgi pirms vidusskolas absolvēšanas biju izvēlējusies vairākas skolas, kurās vēlējos mācīties. Gan Anglijā, gan Amerikā. No The New School nāk daudzi mani elki, tādi kā Roberts Glaspers (Robert Galsper), Hosē Džeimss (Jose James) un citi, tāpēc jutu, ka Ņujorka ir vieta, kur man ir jābūt.

Foto: "Robert Glasper Experiment" Rīgas Kongresu namā.

Tavā mūzikā ir dzirdams, ka esi ietekmējusies no tā dēvētā neosoula. Latvijā, manuprāt, šis soula atzars nav attīstīts. Mums ir R&B, souls, fanks, bet tāds klasisks D’Angelo, Maxwell, Erika Badu un, starp citu, man tava mūzika un balss nedaudz atgādināja Amel Lero (Amel Larrieux), pie mums nav. 

Neosouls nav pārāk populārs žanrs Latvijā, taču zinu daudzus mūziķus, kas šī žanra mūziku "sadzirdēja" un iemīlēja agrajos 2000. gados, kad paši bija jauni mūzikas studenti. Amel Lero biju dzirdējusi, un interesanti, ka tā saki. Sevi pašu daudzreiz grūti novērtēt, šādi salīdzinājumi liek uz sevi paskatīties ar svaigu skatu.

Vai Amerikā sastapi arī kādu no saviem muzikālajiem varoņiem, varbūt biji uz kādu īpašu koncertu?

Amerikā sastapu ļoti daudzus muzikālos varoņus, ar dažiem pat kopā sastrādājos, kā Niku Hakimu (Nick Hakim), Keitu Deivisu (Kate Davis). Atradu arī daudzus muzikālos varoņus, kurus pirms tam nezināju, kā reperi Semu Selersu (Sam Sellers), ar ko kopā tapa viena no albuma dziesmām "That Morning". Pirmajā mācību gadā no koledžas biedriem padzirdēju, ka Manhetenā norisinās hiphopa džems, improvizācijas vakars "The Lesson". Nevarēju abus - hiphopu un džemošanu salikt kopā, tāpēc aizgāju paklausīties. Tas, kas tur notika, nav vārdos izstāstāms. Pilnīga muzikāla brīvība, sajūta, ka mūziķi telepātiski komunicē, un visam pāri grūvs, kas nes nost no kājām. Viens no improvizētājiem bija Sems, ar kuru vēlāk iepazinos un piedāvāju viņam uzrakstīt repa pantu "That Morning".

Pastāsti, lūdzu, kur, kā un ar kādiem mūziķiem tapa albuma dziesmas.

Albuma dziesmas tapušas gan Ņujorkā, gan Meksikā, gan Latvijā. Dziesmu idejas ienāca galvā visdažādākajos mirkļos, darot visikdienišķākos darbus - strādājot mazā Bruklinas kafejnīcā, braucot metro, gaidot autobusu pēc kāda vēla jam session. Idejas vienmēr mēģināju piefiksēt, vai nu uzrakstot rindiņas vārdus, vai ierakstot mazu melodiju telefonā. Reinis Ašmanis, ar ko kopā tapis šis albums, ir fantastisks producents un komponists. Dziesma "Yesterday Go Away" tapa, kad atrados Ņujorkā, bet Reinis - Bali. Atsūtīju viņam akordu uzmetumu un dziesmas melodiju ar vārdiem, un viņš atpakaļ atsūtīja demo, kas bija tik atbilstošs dziesmas idejai un tik grūvīgs, ka dziesma būtībā bija gatava. Reinis ir arī fantastisks bundzinieks, tāpēc par dziesmu ritma daļu man nebija jāuztraucas.

Studiju laikā iepazinos ar pianistu Niku Hetko (Nick Hetko), ar ko kopā uzstājos Harry’s restorānā Manhetenā. Muzikāli mums ļoti saskanēja, tāpēc daudzas albuma dziesmas, kā "That Morning" un "Hands", iespēlējis viņš. "Sinking" un "Arise" tika radīti priekš skolas kā mājasdarbi, taču dziesmas izrādījās kas vairāk nekā tikai mājasdarbs. "Arise" klavieru partiju ieskaņoja Elvis Lintiņš Latvijā. Kaut akordi, melodijas un vārdi ir mūsu ar Reini kopdarbs, jutām, ka dažiem skaņdarbiem lieliski piestāvētu mazliet džezīgākas klavieru partijas, kuras lūdzām iespēlēt mūsu talantīgajiem draugiem.

Kur un kā albums ieskaņots?

Albums lielākoties producēts datorā, izņemot dažas klavieru un bungu partijas. Vokāls ierakstīts gan koledžas ierakstu studijā, gan mājas studijās Ņujorkā un Latvijā.

Kāpēc albumam šāds nosaukums – "Cycles"?

Albums tapis, man atrodoties dažādās pasaules malās un piedzīvojot dažādas emocijas. Apziņa, ka dzīve cikliski rit uz priekšu, daudzās situācijās man palīdzējusi atrast balansu un miera sajūtu. Tāpēc, ar albuma pirmo un pēdējo dziesmu, izvēlējos konceptuāli apvienot dažādās emocijas un skanējumus vienā idejā.

Kuru dziesmu no šā ieraksta ieteiktu noklausīties pirmo? Kura dziesma varētu būt tava skanējuma vizītkarte?

Domāju, ka "Cycles Intro", kas arī ir pirmā dziesma, ieteiktu klausīties pirmo. Tā sevī ietver albuma galveno ideju un ir veidota kā mantra, ko atkārtojot iespējams rast mieru. Nezinu, vai varu izvēlēties vienu dziesmu kā skanējuma vizītkarti.

Uzskatu, ka māksliniekam jāaug līdzi laikam un skanējums ir kā fotogrāfija, kas konkrētā laikā noķerta.

Mans šā brīža skanējums ir šis albums. Kas būs nākamais un cik līdzīgs tas būs šim? To nevar pateikt.

Kā šos gadus sadzīvoji ar pandēmiju? Vai cilvēciskais kontakts, komunikācija, kultūras pasākumi ļoti pietrūka šajā laikā?

Pandēmija mūs visus pārsteidza nesagatavotus, un bijām spiesti pielāgoties pavisam jaunam dzīves modelim. Sākotnēji biju apjukusi, bet pavisam drīz sapratu, ka man dota iespēja mazliet piebremzēt, apstāties, atskatīties, kas līdz šim padarīts un noteikt jaunu virzienu savai darbībai.

Vai seko līdzi ziņām, notikumiem Ukrainā, un ne tikai, protams?

Mēģinu veselīgos apmēros sekot līdzi ziņām. 100% esmu Ukrainas pusē un 100% esmu pret jebkāda veida vardarbību. Man šādos laikos svarīgākais ir palīdzēt, kā es varu, un novērtēt to, kas man ir.

Saprotu, ka pēc albuma prezentācijas Latvijā atkal esi devusies prom. Vai uz ilgu laiku un uz kurieni?

Jā, uz nenoteiktu laiku esmu devusies pāri okeānam. Šobrīd tā ir Meksika, pēc diviem mēnešiem došos uz Ņujorku. Šajā pusē ir iesākti vairāki projekti, kurus turpinu realizēt. Jūtu, ka arī no jauna jāuzlādējas ar saules stariem, jo Latvija bijusi diezgan pelēcīga pēdējā laikā.

Varbūt ir vēl kādi plāni šovasar uzstāties Latvijā? Festivālu vasara beidzot būs tāda kā pirmspandēmijas laikā…

Konkrētu plānu vēl nav, taču turpināšu darboties, muzicēt un ar atvērtu sirdi kustēties uz priekšu.

Noklausies albumu!