Jūs kā grupa esat kopā no 2016. gada – interneta dzīles saka, ka pats pirmais koncerts bijis jau 2012. gadā. Kas jūs sapulcināja kopā?

Es vēl 2012. gadā nebiju piedzimusi, tāpēc pajautāju Jāzepam, jo viņš tur bija. Viņš atbildēja šādi: "Pudele vīna. Gruzīnu vīns tas bija. Atceros, kā tajā baltajā dienā gruzīnu tējnīcā dzērām gruzīnu vīnu. Un kopīga ideja par mūziku, kas kaut kur jau sen ir katram sēdējusi dvēselē. Gaidījusi savu stundu."

Mazliet par grupu – kas jūs esat, ko katrs spēlē un ko dara ikdienā?

Mēs esam banda. Bandā ir Pēteris, kas spēlē ģitāru, mandolīnu, stomp box un dzied. Ikdienā Pēteris arī pārsvarā spēlē ģitāru, mandolīnu un dzied. Vienu brīdi spēlēja arī bandžo. Nesen viņš man stāstīja, ka gatavojas spēlēt mandolīnu operā. Iespējams, šobrīd, kamēr es šo rakstu, viņš gatavojas un spēlē mandolīnu. Vēl mums ir viens Jāzeps, kas spēlē veļasdēli un piedāvā katrā koncertā izmazgāt apakšbikses (puikām par brīvu). Vēl Jāzeps dzied, vienā dziesmā spēlē ukuleli, vairākās mutes ermoņikas un tad, kad mēs viņu pierunājam, tad arī uzlaiž flautu. Ikdienā Jāzeps raksta un filmē filmas, kas pēc tam saņem visādas balvas. Benijs – mūsu draugs no Austrālijas. Nejauši satikām Beniju bārā "Ala", pirms daudziem gadiem, iespējams, 2018. gadā, bet kurš to vairs atceras. Jo kopš tā brīža neesam vairs nesatikuši Beniju. Viņš māk dziedāt kā Lūiss Ārmstrongs, ir liels saksofona un ukuleles meistars un ir ieviesis arī austrāliešu dziesmas mūsu repertuārā. Ikdienā Benijs ir internacionāls skolotājs starptautiskā skolā. Ir arī Lauma – tā ātrā vijole, ko var dzirdēt mūsu dziesmās, ir Laumas vijole. Vēl viņa dzied un mēdz piespēlēt tamburīnu. Lauma ir etnomuzikoloģe, kas zina ļoti daudz ko interesantu par etnomūziku un māk nospēlēt tik traku danču vakaru, ka pēc tam vairs nejūt kājas. Un tad ir Evita, kas grupā spēlē kontrabasu un reizēm arī padzied. Ikdienā Evita audzē tomātus un spēlē visādus sintezatorus un bungmašīnas, kā arī bieži labo kontrabasu, jo kontrabasi visu laiku ir jālabo.

Mēģinu saprast, kas jūs iespaido un kas ir tā formula tik unikālam un interesantam veidojumam.

Formula ir mīlestība + ticība + radošā dzirksts reiz pieci. Mēs iespaidojam viens otru. Katrs ar savu muzikālo gaumi un interesēm, piedāvājumiem un idejām. Tā mēs iespaidojamies savā starpā.

Aizgājušo laiku mūzika – grūti atrast salīdzinājumu jūsu skanējumam, ir gan latviešu tautas mūzika, gan džezs, blūzs – kā jūs to visu spējat salikt kopā, ka skan tik labi?

Šķiet, ka parasti vienas tautas mūzika draudzējas arī ar citām tautas mūzikām. Mums katram ir sava muzikālā vēsture, un vairāki no mums ir ļoti iespaidojušies no amerikāņu tautas mūzikas bērnībā. Latviešu tautas mūziku arī nevarēja nepamanīt un nedzirdēt. Un tā šīs visas dzirdētās mūzikas mūsos aug kopā, ar mums, un mēs esam kā mikseris, kas laiž cauri mūsu katra muzikālās vēstures remiksu. Kopā sanāk šādi... nu kā Rahu!

Amerikāņu mūzikas iespaids arī krietni jūtams – tomēr tas ļoti kontrastē ar latviešu jūrnieku dziesmām vai Edgaru Liepiņu un "Brāļiem Laiviniekiem" – mūsdienās ļoti reti sastopama kombinācija, ka mūziķi iedzīvina tik senu, reizē klasisku latviešu mūziku savā skanējumā. Kurš ir idejas autors un kāpēc?

Kaspars. Es domāju, ka viņš teiktu, ka "Brāļiem Laiviniekiem" un amerikāņiem patiesībā ir ļoti daudz muzikāli kopīga. Bet te jājautā Kasparam.

Pēteris – muzikāls vēsturnieks vai entuziasts?

Pēteris ir vēsturnieks, 2018. gadā ieguvis PhD vēstures fakultātē un absolvējis ar sarkanu diplomu. Pie Pētera var vērsties arī ar ornitoloģijas jautājumiem vai atklājumiem.

Kurš atnes idejas mūzikai un tekstiem?

Visi. Mums grupā valda demokrātija. Visiem ir balsstiesības, un visi var balsot, bet nedrīkst nebalsot. Var atnest dziesmu, un tad visi balsos – par vai pret. Reizēm notiek krāpšanās mēģinājumi balsojumos, bet tad tiek anulētas tiesības nest jaunas dziesmas uz trīs mēģinājumiem.

Noteikti esat daudz koncertējuši – tālākais punkts kartē un kuriozi?

Bijām vienreiz Briselē. Tur bija visādi kuriozi, bet nevar publiski stāstīt. Varam privāti pa pastu nosūtīt. Vienā koncertā, kas nebija Alūksnē, Jāzeps ielēca ezerā un pazaudēja veļasdēli. Un atrada! Citā koncertā, kas arī nebija Alūksnē, bet bija Rīgā, mums sameta daudz apakšveļas uz skatuves, bet neļāva pēc tam ņemt līdzi. Vienā citā koncertā bija ļoti slikti krabji beksteidžā. Bet to, ka slikti, uzzinājām tikai koncerta laikā. Cēsīs ap Jauno gadu spēlējām divu setu koncertu, līdz pēc pirmā seta Jāzeps un Pēteris pazuda uz kādām 3 stundām izglābt iereibušu cēsnieku. Un tad Evita ar Laumu gāja meklēt Jāzepu un Pēteri. Un tikmēr visi svinētāji jau bija prom un Jaunais gads jau bija beidzies, nesagaidot mūsu otro setu.

Instrumenti. Jūsu skanējumu veido kontrabass, ukulele, ģitāra un... veļasdēlis ar šķīvjiem?

Un vijole, ermoņikas, stomp box, tamburīns, piecas balsis, mandolīna, saksofons, dubultukulele, flauta... varbūt es vēl kaut ko aizmirsu. Pēterim vienmēr ir ļoti daudz instrumentu, Laumai ir sporta soma un Jāzepam ir vesels koferis ar instrumentiem. Kas vēl ir kontrabasa milzīgajā somā sabāzts, to arī nevar zināt. Precīzs Benija saksofonu skaits nav piefiksēts.

Jūs man bijāt patīkams jaunatklājums pērn etnofestivālā Valmiermuižā. Šogad jūnijā arī esat viņu programmā – būs kas jauns? Gatavoties pārsteigumam? Edgars Liepiņš atdzimtu džezroka vai blūza apdarē?

Jā! Mums tur arī patika spēlēt. Būs kas jauns, un vienmēr gatavojieties pārsteigumiem, nākot uz mūsu koncertiem. Mēs paši gatavojamies pārsteigumiem mūsu koncertos. Edgars Liepiņš mums nebūs, bet tagad mums ir jauns, tematisks hits Psycho Killer Rahu apdarē. Vēl ir jauna Austrālijā populāra dziesma un vēl dažas amerikāņu, dažas latviešu, viena ir īsts džeza skaņdarbs. Mēs cenšamies tēmēt arī uz oriģinālmūziku – tā ka, cerams, ietēmēsim. Bet kaut kas jauns noteikti būs. Mēs pēc pandēmijas sapratām, ka daudzas dziesmas apnicis spēlēt un gribas nomainīt. Vēl mēs pamazām sākam saspēlēties arī baltfolka deju skaņdarbos. Patīk ar dejotājiem spēlēt, tāpēc, iespējams, arī kaut kas no tā ieskanēsies.

Prātoju par postfolku, tautas mūziku un mūsdienām – kas ir jūsu klausītājs un vai jaunāka gadagājuma auditoriju sasniedzat? Vai jāintegrē hiphops?

Mūsu klausītāji ir visādi. Ir trīsgadnieki, kam koncertos ir ļoti jautri, tāpat arī spēlējām pārsteiguma koncertu mūsu fanes 70. dzimšanas dienā. Bet uz pasākumiem nāk ļoti daudz 20+ jaunieši. Tīņiem gan laikam pārāk neinteresē. Kaut gan ir daži padsmitnieki, ko zinu, kam patīk. Mūsu grupa ir jāklausās dzīvajā – tā ir milzīga daļa no performances. Un dzīvajā, ja ir attiecīgais garastāvoklis vai ja mums sanāk panākt attiecīgo garastāvokli klausītājos, tad arī cilvēki, kam neinteresē folks/etno, pavelkas. Man šķiet, mums reizēm sanāk uztaisīt tādu kolektīvo garastāvokli, ka visiem gribas nākt līdzi – neatkarīgi no vecuma vai ikdienas mūzikas gaumes. Bet, protams, tēmas un muzikālā informācija vairāk tuvākas ir mūsu vecuma un vecākiem cilvēkiem, ne tik daudz tīņiem.

Kur jūsu mūziku atrast klausītājam? Mūsdienu digitālajā laikmetā?

Visās mūsdienu digitālajās pasaulēs - Bandcamp, Facebook, Instagram, Spotify.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

A post shared by Michael Perdue (@beerfoxdesignadventures)

Un paši – kā senākas mūzikas spēlētāji – kādos formātos lietojat mūziku? Spotify, plates?

Tikai lielos formātos, vismaz A2, Mp3, FLAC, WAW, WOW, OHO vai Spotify platēs.

Valmiermuižas etnomūzikas festivāls. Kādas domas, sajūtas?

Tikai labas domas un sajūtas. Visu dienu un nakti tur bijām uz vietas, visādi forši cilvēki, laba mūzika, ļoti laba lokācija. Tāds liels etno cilvēku tusiņš. Un, protams, spēlēt tur bija patīkami. Valmiermuižas alus garšīgs. Pašā naktī Lauma kopā ar Kaktu balles muzikantiem spēlēja dančus, mēs pārējie dancojām. Tas bija tik silts vakars. Jāzeps gandrīz aizbrauca uz Ukrainu kopā ar "Dakh Daughters" meitenēm, kurām, starp citu, bija labs koncerts ar skaistām vizualizācijām, bet pēdējā brīdī pārķērām un paņēmām līdzi uz Viļumiem, kur dzīvojām.

Biļetes uz festivālu meklējamas aula.lv.