Bet kāpēc Rūdolfs Blaumanis toreiz pievērsās tādam pavisam jaunam puisim, autodidaktam, kurš bez jebkādas skolas spēlēja dažādus mūzikas instrumentus, jo viņam vienkārši patika to darīt un padevās? Turklāt vēl ar tik nozīmīgu darba piedāvājumu.

No malas doto apzīmējumu laika gaitā sakrājušies daudz – Būmanis ir Blaumaņa audžudēls, literārais krustdēls, intīmākais draugs, lai ko tas arī nozīmētu. Plašāku skatījumu ievieš Pēteris Rudzītis, 1968. gadā “Austrālijas latvietim” un Blaumaņa biogrāfijas rakstītājam Birkertam stāstīdams, ka Blaumaņa dabā vispār bija starp rakstniekiem un aktieriem ieraudzīt jaunus talantus un parādīt citiem. Rudzītis domāja, ka tieši tāpēc arī viņam pašam, jaunajam aktierim, Blaumanis speciāli uzrakstīja lomas – ne tikai “Skroderdienās”, bet pirms tam arī lugā “No saldenās pudeles”, turklāt abās lomu viņam nosaukdams par Pičuku, kas ir atvasinājums no Pētera paša vārda.