Nez ko viņš domāja, pieneni nosaucot par pieneni, piemēram. Vai - gundegu par gundegu, dzeltenu turklāt, nevis ugunskuram līdzīgu, piemēram. Tādā vīzē prātojot, viegli attapt, kā radies rudzupuķes, kaķpēdiņas, maijrozītes un mežrozītes vārds. Bet tās ir tikai sešas puķes, taču nosaukumus viņš deva reizes 300. Kāpēc tieši viņš? Un pavisam neaptverami – kā tie nosaukumi plaši izplatījās un iegājās ļaužu valodās. No viena cilvēka mazā Vestienā, dziļi Vidzemē, Gaiziņa apkaimē - uz visiem latviešiem Krievijas impērijas nomalē. Ar tik maziem informācijas līdzekļiem. Un vēl taču tie nosaukumi jāsaliek kopā ar auga izskatu. Bet, redz, lietojam arī mēs.