Taujāts par to, kā ticis pie Lūriha lomas un cik zīmīga tā ir aktierim, Lielais stāsta: “Mani dievs ir nobučojis pakausī. Visu dzīvi viņš mani vada. Es biju vienkāršs palaidņa puika, mācījos 24. vidusskolā.” Aktiera mammas māsa teikusi, ka viņš esot ļoti aktīvs, bet Rīgas kinostudijā meklē puikas jaunai filmai. Lielais uz turieni devies, saņēmis no režisores Adas Neretnieces norādes par foto provēm un apstiprināts lomai, taču par to aizmirsis.

“Izrādās, ka viņi bija sūtījuši pa visām skolām meklēt. Ienāca pēc kāda mēneša 24. vidusskolā. Uzreiz asistents teica: “Kā tevi sauc?” Es teicu: “Andris Lielais.”” Asistents norādījis, lai braucot uz Rīgas kinostudijas provēm. Savukārt puika  atbildējis, ka tur jau bijis un esot jau apstiprināts. “Un kur tad tu pazudi? Kā tas var būt?” jautājis filmas pārstāvis.

Lielais smejas: “Kad tev divreiz pastnieks klauvē, tas nozīmē, ka tā vēstule ir jāsaņem.”

Lielais stāsta, ka režisore Neretniece bijusi apbrīnojami taktiska un pretimnākoša: “Visa tā kompānija, kas mēs bijām, – divas republikas. Filmēšana notika Rīgā, tieši Vārnu ielas rajonā. Tas tā aizgāja, pat nedomājot. Vienkārši – tas bija dzīves turpinājums. Tieši tāds pats, kāds es biju skolā, klasē, tāds es biju tajā filmā. To vienkārši režisore izmanto: “Puikas, sitiet viņus!””

Pilnu raidījuma ierakstu vari klausīties "Radio SWH".