Kad Signe Baumane 1995. gadā ieradās Ņujorkā un pieklauvēja pie slavenā mākslinieka Bila Plimptona studijas durvīm, diezin vai kāds nojauta, ka viņu priekšā stāv nākamā prestižās ASV Kino akadēmijas locekle, kas vētīs “Oskara” balvai pieteiktos darbus. Arī viņas darbs “Akmeņi manās kabatās” 2014. gadā tika pieteikts nominācijai kā labākā ārzemju filma. Signe saka, ka viņa nestrādā ar domu par “Oskariem”, toties ir pārliecināta, ka pašas lielākais meistardarbs vēl tikai top.

“Lūk, te mana skiču un ideju klade,” teic Signe, ar video starpniecību ļaujot ieskatīties viņas nelielajā studijā Ņujorkas industriālajā rajonā. “Zoom” kamera ļauj ieskatīties arī Signes acīs, un jāpiekrīt reiz lasītajam – viņas dziļi iegrimušās acis raugās godīgi, tajās ir viedums un stingrs sirsnības pamats. Signes tēls, gadiem ejot, nav mainījies – tie paši garie, mākslinieciski izspūrušie mati, ne grama kosmētikas, apģērbs – maksimāli vienkāršs (kaut kas mugurā). Viņa ir saglabājusi uzticību savai nepieradinātās mākslinieces personības identitātei un atsvaidzinošam vieglumam komunikācijā.

Katra tava filma, arī “Mans laulību projekts”, izskatās tik personiska, tev tik svarīga, ka jājautā – vai tev tās ir arī kā sava veida psihoterapija?