Pēdējos desmit gadus, ja nu lietoju, tad tikai labu, dārgu vīnu, vairāk stila pēc.

Izgaršoju kādu glāzi, tad pudele tiek nolikta, līdz pēc laika pamanu, ka dzēriens vairs nav lietojams.

Agrāk pie manis bija daudz skaļu pasēdēšanu, kad salasījās mūziķi, paziņas. Sēdējām un cepām šašliku, bet tagad skaļās kompānijas ir pagātne.

Nē, tas nav vecums, jo dullums un trakums ir palicis, jūtos tā, it kā man būtu trīsdesmit pieci, – gatavs uz viskautko.

Tieši to jubileju nosvinēju viesnīcā, kas vēl saucās Latvija, restorānā bija sanākuši draugi, arī populāri mūziķi, pat Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga man atsūtīja apsveikumu.

Bija arī salūts – man grupā toreiz bija pirotehniķis Ilmārs Āboliņš, kas salika kārtīgas raķetes un laida gaisā. Kāpēc es to stāstu?

Toreiz uz manu dzimeni bija atnākuši ļoti daudzi, visi dejoja un dziedāja. Un kur viņi ir tagad?

Kaut viens būtu vienkārši tāpat piezvanījis un pajautājis: «Artūr, kā tev iet?» Tas nav pārmetums, tās nav skumjas, bet gan secinājums, ka dzīvē esam un paliekam vieni," pārdomās skumji dalās Duboks.

Pilno interviju lasi izdevniecības "Santa" mājaslapā!