Režisors Staņislavs Tokalovs: iepriekšējā dzīvē esmu bijis suns

Sejas.lv
Režisors Staņislavs Tokalovs: iepriekšējā dzīvē esmu bijis suns
Facebook Draugiem Twitter Whatsapp
Comments
Staņislava Tokalova filmas "Mīlulis" pirmizrāde
Staņislava Tokalova filmas "Mīlulis" pirmizrāde Foto: Jānis Škapars/TVNET

Suņus vispār izvēlas cilvēki, kuri grib, lai viņus mīl, tāpēc arī man ir suns. Biežāk tie ir egoistiski cilvēki, jo suns pakļaujas, sniedz beznosacījumu mīlestību. Tas ir arī par mani, jo man vajag mīlestību. Dažreiz liekas - iepriekšējā dzīvē esmu bijis suns, jo vienkārši jūtu šo sasaisti no iepriekšējās dzīves," žurnāla "Klubs" intervijā sacīja krievu izcelsmes latviešu režisors Staņislavs Tokalovs.

Viņš ir arī scenārists un producents. Režisora jaunākā pilnmetrāžas spēlfilma "Mīlulis" uz ekrāniem būs skatāma jau no oktobra. 2014. gadā ieguva "Lielo Kristapu" par labāko īsfilmu "Mazliet ilgāk". Studējis kino Lielbritānijā, Krievijā, Latvijā.

"Man ir zināmi [suņa] paradumi, kā es kasu ausi, degunu, kā dažreiz elpoju. Tās ir tādas sunīgas fiziskās pazīmes. Veidot attiecības ar cilvēkiem ir daudz sarežģītāk, tāpēc man ir suns.

Cilvēki, kas izvēlas kaķus, nav tik egoistiski.

Ar draudzeni bija sarunāts, ka suni no patversmes paņemsim uzreiz pēc tam, kad būs pabeigta manas jaunākās filmas "Mīlulis" filmēšana. Aizbraucām, un sākumā samīzu - tik daudz visādu suņu, jāpieņem lēmums. Bet bija jau par vēlu. Beigās paņēmu Lilu. Viņai nav šķirnes, jo ir brīvās mīlestības produkts.

Es nezinu, vai suns mani mīl vairāk nekā mana draudzene, jo tā ir citāda mīlestība. Ja es aizbraucu uz ilgāku laiku, vairāk skumstu pēc draudzenes nekā pēc suņa.

Neticu, ka iespējams veidot filmas par svešu cilvēku pieredzi.

Visas manas filmas ir ļoti dziļi saistītas ar manu personīgo pieredzi, ko esmu izjutis uz savas ādas, tāpēc jūtos, ka man ir atļauts par to runāt, atļauts vismaz mēģināt aplūkot tos jautājumus.

Ja pats neesi piedzīvojis notikumu, par ko veido filmu, man nav skaidrs, kā tā var sanākt.

Man ir trīsdesmit pieci gadi, un es neticu, ka trīsdesmitpiecgadīgs cilvēks var veidot filmu par septiņdesmitgadnieku. Tāds dzīves posms vēl nav izdzīvots, un viss – tāda filma nevar būt.

Es arī neticu, ka kino var ko mainīt.

Labākās filmas ir tās, kuru režisori grib nevis kaut ko vēstīt, pamācīt, bet gan pamanīt, pievērst uzmanību kādam tēmas aspektam, kas līdz konkrētās filmas radīšanai nebija tik skaidri redzams, izgaismots.

Ap mums ir notikumu un vārdu migla, un filma saka - pamanīji šo?"

Vairāk lasi jaunākajā žurnāla "Klubs" numurā!

Tēmas

Nepalaid garām!

Uz augšu