Žurnāls "Ieva": Pirmizrāde pagājusi, izrāde sākusi savu dzīvi – jums šobrīd ir tāds mierīgāks laiks?

Elita: Pēc pirmizrādes tiešām bija atelpas brīdis – izmantoju trīs brīvās dienas, lai aizbrauktu pie dēla uz Londonu, pastaigāju pa pilsētu, izvēdināju galvu.

Taču izrāde vēl ir tik svaiga, tā vēl kaut kā iekšēji attīstās, mazliet mainās, pienāk skatītāju reakcijas, un to visu tik viegli vēl nevaru atlaist. Tā nav tāda izrāde kā, piemēram, "Linda Vista", ko spēlējam jau sešus, septiņus gadus, – viss nostabilizēts, skaidrs. Te vēl viss ir mainīgs, un tas ir interesanti.

Skatītāji teātrī vienā vakarā redz gan franču autores viencēliena lugu "Es atgriežos no tālienes", gan filmu par to, kā Iļģuciema cietumā jūsu vadībā tiek uzvestas Čehova "Trīs māsas". Šķiet, izrādē vairāk ir uzsvars uz vientulības tēmu, bet filmas centrā ir vardarbības tematika.

Trīs sievietes cietumā apgūst aktiermākslu, bet filma būtībā iedziļinās viņu pašu piedzīvotajā ļoti vardarbīgajā pieredzē.

Arī filma ir par pamestību, vientulību ģimenē. Lugai un filmai ir daudz saskarsmes punktu, un cilvēki skatoties atrod savējos. Tā nav izrāde izklaidei.

To apzinājos jau tad, kad izvēlējos šo materiālu un sāku ar to strādāt.

Kāpēc jūs vispār pievērsāties šīm smagajām tēmām? Varbūt tas, ka pati esat no harmoniskas vides, dod jums enerģiju iet dziļāk smagajās tēmās?

Lai uztaisītu šādu filmu un izrādi, acīmredzot pašā ir jābūt kaut kādai harmonijai. Bet to secinu tikai pēc laika, kad darbs jau padarīts.

Tapšanas procesu par harmonisku es nesauktu, bija daudz šaubu un grūtu izvēļu. Taču es to daru, jo redzu tur svarīgas tēmas, svarīgus jautājumus par mūsu esamību kopumā.

Dzīve tomēr ir tik īsa, negribas nodarboties ar kaut ko viendienīgu.

Filma un izrāde ir vairāku gadu darbs. Man patīk strādāt lēni, iet dziļumā, lai ir paliekoša jēga. Un svarīgi bija, ka lugā "Es atgriežos no tālienes" ir tiekšanās pēc ģimenes harmonijas. Intuitīvi likās, ka tā ir pareizā izvēle, jo arī filmā sievietes runā par savām ģimenēm.

Interviju pilnā apmērā lasi šeit!