Māra, pastāstiet, lūdzu, kā jūsu profesionālā darbība ir saistīta ar stāstniecību?

Šķiet, jāsāk ar to, ka strādāju Valsts izglītības satura centrā, kurš uztur tradicionālās kultūras un nemateriālā mantojuma apgūšanas un pārmantošanas programmu “Pulkā eimu, pulkā teku”, kura pastāv jau vairāk nekā 30 gadu.

Šī programma sevī ietver piecus folkloras konkursus, 14 novadu sarīkojumus un ikgadējo Nacionālo sarīkojumu.

Tostarp vairāk nekā 20 gadus tiek rīkots stāstnieku konkurss “Teci, teci, valodiņa”, par kura dibināšanu esmu līdzatbildīga un kura organizēšanā iesaistos vēl šodien.

Kas notiek stāstnieku konkursos?

Konkursam “Teci, teci, valodiņa” ir vairāki mērķi.

Pirmais, protams, ir valodas lietojuma un citu prasmju attīstīšana dažāda vecuma bērniem.

Otrs mērķis saistās ar dažādu Latvijas vietu izlokšņu un apvidvārdu aktualizēšanu. Mēs īpaši atbalstām stāstīšanu dialektā, ne tikai latviešu literārajā valodā.

Stāstnieku konkursam ir ļoti interesanta forma, proti, dalībniekam ir dots piecu minūšu laika rāmis, kurā ir jāizstāsta pasaka, atgadījums no dzīves un kāds no mazajiem folkloras žanriem.

Visbiežāk tā ir anekdote, bet tas var būt arī kāds mēles mežģis, mīkla vai kāds neliels humoristisks vai cita tipa stāsts.

Līdz ar to dalība šajā konkursā ir diezgan izaicinoša. Katru gadu stāstnieku konkursam tiek izvēlēta kāda tēma – uz to gan nav obligāti jāatsaucas, tomēr pieredze liecina, ka dalībniekiem tomēr gribas šo tēmu apspēlēt.

Varbūt ir kāds padoms, kuru apdomāt varat rosināt jau esošos un arī potenciālos stāstnieku konkursu dalībniekus?

Ir jāņem vērā, ka pasaka ir divdabīga. No vienas puses, tā ir saistīta ar vēsturisko leksiku, kas ir jāsaglabā.

No otras puses, pasaka, kā jebkurš cits folkloras žanrs ir situatīva. Tā apspēlē vēstures, dažādu laiku un citas aktualitātes.

Līdz ar to dalībnieki tiek aicināti pasaku mūsdienīgot un padarīt par savu stāstu.

Sadraudzēties ar to. Individualizēt. Protams, to var izdarīt gan veiksmīgāk, gan neveiksmīgāk, un tas noteikti nav vienkāršs process, jo pasaka tomēr ir “dzīvojusi” mutvārdu tradīcijā, un līdz mūsdienām ir saglabājusies tās izslīpētā forma, kas ietver noteiktus arhetipus.

Tie ir būtiski katram cilvēkam. Savukārt tas, kas ir derīgs visiem, ne vienmēr ir derīgs konkrētajam cilvēkam, kurš pasaku stāsta. Tāpēc ir ļoti svarīgi, ka pasaka tiek padarīta par savu.

Kādi ieteikumi šim smalkajam procesam?

Ir iespējams veikt dažādus uzdevumus.

Viens no veidiem, piemēram, mēģināt izstāstīt pasaku no dažādu darbojošos personu skatu punkta. Tas atkal ir vesels stāstniecības virziens, kurā ir gana daudz, kur izpausties. Turklāt tas ir gana jautri un amizanti.

Kāpēc, jūsuprāt, šāda tradīcija ir jāveido un jāuztur?

No vienas puses, stāstniecība ir mūsu ikdienas sastāvdaļa.

Mēs joprojām stāstām cits citam stāstus, piemēram, pie brokastu vai vakariņu galda.

Tas šķiet tik pašsaprotami, ka reizēm ir ārkārtīgi grūti cilvēkiem izstāstīt, kāpēc tādi stāstnieku festivāli ir nepieciešami vai kāpēc stāstniecība būtu kā īpaši jāizceļ.

Tomēr man ir uz šo atbilde. Viens no mūsu laika sabiedrības galvenajiem elementiem tomēr ir saziņas prasme. Spēja izteikt savu viedokli, savu zināšanu un arīdzan nezināšanu. Ļoti bieži tas, kas palīdz komunikācijā, ir tieši stāsts, kurš palīdz atrisināt situāciju, piedāvājot atšķirīgu skatu punktu vai dažkārt pat rīcības modeļus.

Saprotu, ka “Teci, teci, valodiņa” ir konkurss bērniem. Kā ar pasākumiem pieaugušajiem?

Viens no tradicionāliem stereotipiem sabiedrībā ir, ka pasakas ir bērnu žanrs.

Tomēr, ieskatoties pasaku vēsturē, top skaidrs, ka pasakas nepavisam nav bērnu žanrs.

Ir vienkārši pasaka. Man personīgi šķiet ārkārtīgi svarīgi, ka vajadzība uzturēt dialogu ar pasakām un atrast tajās ko vērtīgu sev ir aktuāla jauniešiem.

Tāpat nākamais solis ir – iekļaut pasaku pieaugušo izglītībā. Šajā kontekstā savukārt jāmin Latvijas Stāstnieku asociācija, kura nodarbojas ar stāstniecības procesu uzturēšanu sabiedrībā.

Latvijā tas notiek jau apmēram 15 gadus, kas pasaules kontekstā ir salīdzinoši neliels periods. Piemēram, Eiropā un Amerikā stāstniecība kļuva aktuāla 60. līdz 70. gados.

Pieaugušo stāstniecības lauks Latvijā ir cieši savīts ar bibliotēku darbību.

Lai sekmētu nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu un stāstniecības lomu, pēc UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas iniciatīvas ir izveidots bibliotēku tīkls „Stāstu bibliotēkas”.

Šobrīd Latvijā ir ap 30 stāstu bibliotēkām. Tajās darbojas apmācīti bibliotekāri, kuri gan paši spēj stāstīt, gan arī spēj rīkot stāstnieku pasākumus vietējai auditorijai. Šis tīkls arī ir galvenais instruments, ar kura palīdzību tiek veidoti stāstnieku festivāli Latvijā.

Kādi tieši stāstnieku festivāli Latvijā pastāv?

Katram novadam ir savs festivāls. Pirmais tika izveidots Kurzemes stāstnieku festivāls „Ziv zup”. Tas notiek ik gadu aprīļa beigās, pavasara palu šova „Lido zivis Kuldīgā” laikā, kad pāri Ventas rumbai uz nārstu dodas vimbas.

Ņemot vērā, ka sarunas vislabāk raisās pie maltītes, tad radās ideja par zivju zupu. Tā sakot, ap to katlu! Kur nu vēl glītāka komunikatīvā iesaistīšanas metodika! Ar zupas bļodas iemainīšanu pret stātu, lai iesaistītu apkārtējo publiku.

Kā otrais tika iedibināts Zemgales stāstnieku festivāls „Gāž podus Rundālē!” Tas gan pašreiz ir iepauzēts, jo trūkst organizatoru.

Savukārt Vidzemes stāstnieku festivāls “Stāsti krēslā” dzīvo jau kopš 2015. gada, un tāpat arī Latgales stāstnieku festivāls „Omotu stuosti”. Vēl katru gadu uz pavasara Saulstāvjiem notiek Lielā stāstu nakts Katlakalnā. Tas ir 12 stundu pasākums, pietiekami interesants un pietiekami aizraujošs un ievelkošs.

Kādā vecumā cilvēks var iesaistīties stāstniecības pasākumos? Vai obligāti jāsāk no mazotnes?

Var sākt jebkurā vecumā. Kā piesaistīties? Dodoties uz jebkuru stāstnieku festivālu.

Te gan gribas atzīmē: lai kļūtu par stāstnieku, vispirms ir jākļūst par klausītāju.

Mutvārdu stāstniecība tomēr paredz, ka cilvēks ir kaut ko dzirdējis. Ja gribas pašam nākt klajā ar izlasītu stāstu, tad ir jāsajūt, kā to no rakstveida teksta pārnest uz mutisku tekstu – kā padarīt to par savējo.

Tāpēc vispirms būtiska ir klausīšanās. Kad cilvēks jau ir gana klausījies, viņam parasti rodas arī savs sakāmais un arī rodas iespēja tikt pie vārda.

Laba stāstnieku sarīkojuma situācija ir tā situācija, kāda ir dzimtas godos pie galda, kad viens stāsts izraisa nākamo un nākamais vēl nākamo.

Ja kāds ir nokavējis, tad nedabū izstāstīt, jo spēle jau ir aizplūdusi uz priekšu. Arī tas rosina komunikācijas prasmju attīstību – atrast to īsto brīdi, kad izteikties.

Kā jums šķiet, kāpēc pasaku ir vērts saglabāt?

Pirmkārt, cilvēkam ir jābūt lielajai bildei par pasauli, lai viņš spētu sevi iztēloties dažādos kontekstos.

Agrā vecumā pasaka ir pirmā, kas šo lielo bildi iedod. Tā parāda dažādas realitātes.

Otrkārt, ir tāds brīnišķīgs teiciens, ka cilvēks no grāmatas var paņemt tikai to, kam viņš ir gatavs.

Arī no pasakas cilvēks var paņemt tikai to, kam viņš ir gatavs. Savukārt pati pasaka cilvēkam ir gatava atbildēt visa mūža garumā – ja vien viņš spēj sadzirdēt un saprast.