Šodienas redaktors:
Krista Garanča

"Dod pieci" dīdžejs Edgars no Kijivas: Pirmais ienaidnieks ir Krievija, bet otrs ir pati Ukraina

Edgars Vilcāns. Foto: TVNET/Jānis Škapars

Pozitīvais un smaidīgais mūzikas producents, džeza mūziķis, komponists un skaņu režisors Edgars Vilcāns no Kijivas savu dzīvi vienmēr pavadījis starp divām valstīm - Latviju un Ukrainu. Abas valstis viņš sauc par savām dzimtenēm. Līdz liktenīgajam 24. februāra rītam Edgars vienmēr domājis, ka, pavadot laiku vienās mājās, vienmēr varēs atgriezties atpakaļ otrās...

Interesanti ir tas, ka cilvēki ir pieraduši redzēt Jūrmalu kā vasaras kūrorta pilsētu, kur tolaik notika “Jaunais vilnis”. Visu laiku skaļi skanēja mūzika, iereibuši cilvēki laimīgi staigāja pa ielu, bet es redzēju absolūti citu Jūrmalu. Es to redzēju ziemā - tādu tumšu, aukstu, varbūt pat tādu dusmīgu. Man tas tik ļoti patika, ka ir iespēja redzēt slavenu pilsētu absolūti citādāk.

Bērnības laiks Latvijā bija ļoti priecīgs, man bija brīnišķīgi klasesbiedri, labi draugi un skolotāji. Bija koncerti, mēs mācījāmies džezu. Paši spaidījām taustiņus, meklējām, kuras skaņas skaisti kopā sakrīt.

Kādā intervijā stāstīji, ka, bēgot no kara, biji vienīgais cilvēks, kam tajā brīdī bija autovadītāja tiesības, tādēļ ar mašīnu vedi visus tuvos uz Latviju. Tā ir liela atbildība un noteikti prasīja ne mazums nervu. Kāds tev bija 24. februāra rīts?

Es kaut kādā veidā biju gatavs, ka sāksies karš. Kad pamodos no sprādzieniem un sapratu, ka nav kur sprukt, [sapratu, ka] vajag saņemties un kaut ko darīt. Protams, ir nepatīkami braukt pa valsti, kuru apšauda, un zināt, ka jebkurā brīdī var kaut kas notikt. Bija uztraukums, bet ne pārāk liels, jo viss jau notika.

No rīta man vispār likās, ka tas diezgan ātri pāries - kādas trīs, četras stundas pabiedēs un kaut kā tas viss beigsies. Cilvēks ir tā uztaisīts, ka vēlas ticēt labajam.

Sākumā bija sajūta, ka nevajag nekur steigties. Mēs pagrabā ienesām gaisa sildītāju, siltas drēbes, uzreiz nopirkām pārtiku. Kamēr bija iespēja, mēs aizbraucām uz tuvāko veikalu. Bija milzīgas rindas, cilvēki mēģināja visu no plauktiem izpirkt, lai būtu ko ēst. Viņi pareizi darīja, jo pēc tam ciematā ilgi nebija pārtikas.

Man zvanīja draugs, kurš dzīvo Kijivā, bet piedzima vienā tālā pilsētā rietumos. Tur viņam ir māja, un viņš teica, ka varam visi braukt uz turieni, jo tur ir droši. Sākumā es negribēju braukt, bet pēc kādas pusstundas sapratu - kāpēc ne. Labāk ir braukt, nevis tupēt ciematā. Draugs varēja no pašas Kijivas atvest manu tanti un vecmāmiņu.

Tā mēs tajā pašā dienā aizbraucām līdz mājiņai. Es esmu Latvijas pilsonis, manai mammai ir uzturēšanās atļauja. Viņa tajā vakarā saka - kāda jēga mums šeit sēdēt? Ja jau mēs braucam, tad braucam uz Latviju. Trīs dienas stāvējām uz Polijas robežas - 7 kilometrus braucām 72 stundas, bet tas jau ir atsevišķs stāsts.

Nepalaid garām!

Uz augšu