“Labāk, lai es besīju ar to, kas esmu, nevis mani mīl par to, kas neesmu”

Varbūt šajā ziņā esmu vecmodīgs, bet man gribas atstāt ko paliekošu.

Tas ir vesels process - paņemt plati rokās, apskatīt dizainu, izņemt ārā, uzlikt uz plašu atskaņotāja, nomainīt plates puses. Mūzika man ir process, kuru gribas maksimāli izbaudīt. Mūs klausās gan pusaudži, gan vecāki cilvēki, bet, ja man jādefinē sava auditorija, tad teiktu - neatkarīgi no vecuma “Rīgas Modes” klausītājs pret mūziku attiecas nopietni. Mūsu mūzika ir universāla, jo mēs tajā izmantojam izteiksmes līdzekļus, kas nekad neizies no modes. Katrā ierakstā atdodam labāko, ko tajā brīdī varam sniegt.

Kas tevi iedvesmo?

Mūzika, filmas, draugi. Man ir nebeidzami pieraksti telefonā, kuros piefiksēju idejas un domas. Tā ir kā apziņas plūsma, no kuras lielākā daļa nekad netiks izmantota, bet dažreiz es šajos pierakstos ieskatos un atrodu iedvesmu vai kādus elementus jaunām dziesmām. Publiskās vietās mēdzu noklausīties citu cilvēku sarunas.

Atceros, ka vienu reizi gāju gar “Bērnu pasauli” un izdzirdēju divu meiteņu sarunu par meliem. Un tajā brīdī es izlēmu - jūs pat to nenojaušat, bet es šo iekļaušu dziesmā.

Tas teksts ir dziesmā “Dejot vienatnē”.

Kā top “Rīgas Modes” dziesmas?

Mūsu dziesmas lielākoties top mēģinājumu telpā, nevis, piemēram, uz laptopa. Kāds atnāk ar ideju un pārējie grupas biedri to papildina. Grupā mēs esam pieci cilvēki - tās ir piecas dažādas perspektīvas. Ne vienmēr mums sakrīt domas, bet tur jau ir tā burvība, ka būt grupā, tas ir kolektīvs darbs. Mūsdienās grupa ir izmirstošs koncepts, manuprāt, solo dziesmas radīt ir daudz vieglāk, jo ne ar vienu citu nav jārēķinās. Bet gandarījums, sasniedzot kaut ko komandā, ir krietni lielāks, nekā esot vienam. Man patīk tā “bandas” un piederības sajūta.

Atgādini, kā jūs nonācāt līdz nosaukumam "Rīgas Modes"?

Mūsu pirmā dziesma saucās "Rīgas Modes". Es to sarakstīju, kad dzīvoju Ģertrūdes ielā, netālu no leģendārā "Rīgas modes" veikala, un manā rīcībā bija nonākuši vecie "Rīgas Modes" katalogi. Man likās, ka tas ir foršs nosaukums. Tā kā šo nosaukumu biju izmantojis dziesmā, tolaik domāju, ka grupu tādā vārdā saukt nedrīkst. Tāpēc sākumā mums bija nosaukums “Komjaunatne”, kam nav nekāda sakara ar iekārtu, bet gan jauniešu apsēstību ar internetu. Tā bija vārdu spēle ar vārdiem “com” un “jaunatne”, bet jau tajā laikā bija aktuāli notikumi Ukrainā, jo bija notikusi Krimas okupācija, un mums intervijās daudz biežāk nācās atbildēt uz jautājumiem par nosaukumu, nevis par mūziku. Ja mēs būtu panku grupa ar misiju “piedrāzt sistēmu”, tad šāds provokatīvs nosaukums mums derētu.

Bet mēs vienmēr esam uztvēruši sevi kā popgrupu.

Ir gan viena vieta, kur mūsu pirmais nosaukums joprojām ir saglabājies, – tas ir nodrukāts uz mūsu pirmā minialbuma viniliem, jo nosaukumu nomainījām, kad plates jau bija pasūtītas. Savā ziņā šis kļūdainais uzraksts izstāsta mūsu vēsturi.

Ar ko atšķiras “Rīgas Modes” ierakstā un koncertā?

Varētu teikt, ka mums ir beznoteikumu attieksme uz skatuves, kas var raisīt dažādas sajūtas klausītājiem. Es sekoju savām sajūtām. Ir tādas dziesmas, kuru laikā man vienkārši gribas uzpīpēt - sauciet to par mākslas formu vai daļu no priekšnesuma. Šo momentu dēļ mūsu bundzinieks Mareks mani sāka saukt par Seržu – jo Seržs Geinsbūrs arī daudz esot smēķējis. Savukārt, kas attiecas uz mūziku un radošo dzīvi, mēs neizejam uz kompromisiem. Visam ir jābūt maksimāli labi un tā, lai mēs paši tam noticētu. Diemžēl, lai Latvijā varētu pelnīt tikai ar mūziku, kādā brīdī nāksies kompromitēt savu māksliniecisko pusi.

Man nav ambīciju kļūt slavenam kā Kalvim. Es vienkārši gribu, lai mūsu grupas mūzika ir atpazīstama.

Taču negribu to sasniegt par katru cenu. Mākslinieciskā puse man ir pats galvenais. Lai arī ir dziesmas, kas neiztur laika pārbaudi, varu likt roku uz sirds un sacīt, ka izdošanas brīdī esmu bijis maksimāli godīgs pret sevi. Es zinu, ka mums ir gan fani, gan heiteri.

Pastāsti par tiem heiteriem!

Nav tā, ka ļoti daudzi, bet ik pa laikam kaut ko sanāk dzirdēt. Es cenšos netērēt laiku negatīvām emocijām - tas ir bezjēdzīgi. Mēs esam tādi, kādi esam, - ar saviem uzskatiem, ar savu attieksmi. Labāk, lai kādu besīju ar to, kas esmu, nekā mani mīl par to, kas neesmu. Tas un mūsu mākslinieciskie principi savā ziņā sniedz atbildi uz jautājumu, kāpēc mēs vēl neesam mega slaveni.

Es nekad mūžā negribētu uzstāties Eirovīzijās un realitātes šovos kā dalībnieks, lai tikai vairotu savu atpazīstamību.

Es ticu, ka ir arī cilvēki, kas tur piedalās arī kontekstā ar māksliniecisko pusi un ir atraduši balansu, lai mūzika nebūtu tikai “produkts”. Mūsu grupas ceļš būs lēns, bet pamatīgs un balstīts uz mūsu pašu noteikumiem.

Kādi ir jūsu plāni nākotnei?

Šobrīd strādājam pie jaunām dziesmām, kas būs turpinājums albumam “Patiesie nodomi”. Tas visdrīzāk būs minialbums. Izsakoties tēlaini – ja “Patiesie nodomi” bija kā mūsu "Twin Peaks" seriāls, tad nākamais ieraksts būs kā filma “Fire Walk With Me”, kas iznāca pēc seriāla beigām un kurā mēs turpināsim jau iesāktās idejas. Man pašam par to ir patīkams satraukums. Mēs esam izdevuši tikai divarpus albumus, un gribētos teikt, ka esam sava ceļa sākumā. Man vienmēr ir simpatizējis Deivida Bovija muzikālais ceļš un viņa spēja atrast iedvesmu, lai radītu tikai labus albumus. Es, protams, nelieku mūs vienā svara kategorijā, taču arī es uztveru mūziku kā ilgtermiņa vērtību.

Jau ziņots, ka Latvijas Mūzikas ierakstu gada balva “Zelta Mikrofons ’23” norisināsies 18. februārī Starptautiskajā izstāžu centrā Ķīpsalā. Šis gads ir īpašs, jo pirmo reizi būs iespēja klātienē baudīt ceremoniju arī skatītājiem. “Zelta Mikrofona ’23” ceremonijā uzstāsies tādi dziedātāji kā Dons, Aija Andrejeva, Olga Rajecka. Grupas “Instrumenti”, “Citi zēni”, “Astro’n’out”, “Dzelzs vilks”, “Tautumeitas”, “DAGAMBA” un reperi rolands če, Fiņķis, Ozols un vēl daudzi citi mākslinieki, kuri tiks izziņoti drīzumā. Biļetes uz ceremoniju var iegādāties vietnē eKase.lv .