Romāns ir skarbi vaļsirdīgs, tajā lasāmās atziņas diemžēl atkal ir kļuvušas aktuālas, jo skar jomas, par kurām runāt ir neērti, lai kurā pusē cilvēks būtu nostājies. “Katra no viņām savā veidā bija devusi iespēju pastāvēt nežēlībai, viena lazaretes teltī, cita štābā pie rakstāmmašīnas, trešā kā kantīnes smaidīgā apkalpotāja, kura klausījās, kad vīrieši trīcošām rokām cits citam aprakstīja, kāda ir sajūta nogalināt.”

Andrejs Panteļejevs Facebook grupā “Izcilas grāmatas” par Tommi Kinnunena romānu “Nožēlu neizteica” raksta: “Baisa odiseja. Caur zemi un cauri savām dvēselēm. Mokoties ar jautājumu – vai tiešām mēs esam vainīgas, vai tiešām mēs esam noziedznieces...

Vai mums ir tiesības izdzīvot? Vai var sākt no sākuma?

Karš ir... karš. Jebkurš epitets liekas par vāju.

Un tā bloody elle nebūt nebeidzas ar pēdējo šāvienu frontē.”

Taču par spīti tēmai un drūmajam laikam, kas romānā atainots, tas ne vien vēstī par notikumiem, bet uzurda lasītāja atmiņu, liekot atcerēties pusaizmirstus vai nekad nedzirdētus paša dzimtas stāstus, paver pagātnes priekškaru, parādot vēl vienu no kara sejām – to, kura, iespējams, ir pat postošāka nekā vīriešu redzētā. Jo tā ir tikusi noklusēta. Gadiem, mūžiem ilgi noklusēta.

Romāns “Nožēlu neizteica” (2020) ir bijis nominēts gandrīz visām nozīmīgākajām literārajām balvām, kādas Somijā tiek piešķirtas, un vairākas no tām arī saņēmis.

Pieejama arī e-grāmata.

No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga.