:format(webp)/nginx/o/2021/02/08/13618460t1h9eae.jpg)
"2013. gadā es noslēdzu līgumu ar izdevniecību par "Ielu muzikantu piezīmēm", un man vēl nebija ne mazākās nojausmas, kā tā grāmata izvērsīsies... Un tad dzīve pati salika savu scenāriju." Par jauno grāmatu un dzīvi, kas reizē ir gan skaista, gan skaudra. Par to, kā ir bijis un kā ir tagad. Par neglīto un skaisto bohēmā. Par to, kā sievietei izbrist visdziļāko no purviem, ko sauc par atkarību. Par ģimeni, tarakāniem galvā un nezināmo nākotni. Īsi sakot, TVNET tiešsaistes žurnāls "Klik" sarunājās ar rakstnieci, mūziķi, Ūdrīša sievu Ilonu Balodi par to, par ko sabiedrībā nemīl skaļi runāt.
Dzīve rit uz priekšu, tu esi izkārpījusies no atkarību purva, veiksmīgi izdevusi savu otro grāmatu, vai tu sevi varētu šobrīd nosaukt par laimīgu?
Laime ir grūti definējams jēdziens. Es saprotu, ka tāda laime, par kādu mēs sapņojām bērnībā vai jaunībā, šai pasaulē īsti neeksistē. Šī pasaule ir tāda, kāda ir, gan ar labo, gan ļauno - mēs visi esam pakļauti gan slimībām, gan nāvei, gan kariem, mums visiem ir gan tā gaišā, gan tumšā puse. Un neviens - vismaz es - nemāk perfekti pārvaldīt savas smadzenes.
Parādi man, lūdzu, kurš māk?
Nu ir jau dažādas pašpalīdzības grāmatas, kas palīdz ietekmēt un domāt pozitīvi. Un es zinu cilvēkus, kas staigā apkārt un viņiem viss ir tik forši, viņi smaida un ir tāda "Čaviņa! Bučiņa! Bučiņa! Zaķīši, kaķīši..." atmosfēra, un viss vienmēr ir tik labi, viss ir tikai tavā galvā, tāpēc ir jādomā pozitīvas domas un viss tavā dzīvē notiks... Nezinu, es laikam neesmu tāds cilvēks. Es mēģinu sadzīvot ar to, kāda tā dzīve ir, - sadzīvot ar sevi un realitāti. Lai kā arī būtu, es tomēr jūtos labāk tagad nekā tad, kad man bija visas tās atkarības.