TVNET šodien informēja par Ogres mēra Egila Helmaņa (NA) ierakstu soctīklā “Facebook”, kurā viņš norāda uz muzeja darbinieku pārkāpumiem 16. martā, kad no nevalstiskās organizācijas “Demokrātijas akadēmija” biedrēm netika iekasēta muzeja ieejas maksa par ekspozīcijas apmeklējumu (kura nemaz nebija viesošanās plānā) un 2. stāva telpu izmantošanu. Organizācija notiekošo skaidroja ar neformālu tikšanos, nevis organizētu semināru, pie tam arī muzejs esot izrādījis pretimnākšanu un nedz pirmās, nedz otrās pozīcijas apmaksu neesot prasījis.

Lai uzzinātu par šībrīža aktualitātēm Ogres vēstures un mākslas muzejā, TVNET telefoniski sazinājās ar muzeja sabiedrisko attiecību speciālisti Ingu Zvirbuli.

Vai ziņas par muzeja vadītājas Evijas Smiltnieces un jūsu pašas lēmumu izbeigt darba attiecības ar muzeju ir patiesas?

Tā ir taisnība, bet vēl nav zināms Evijas Smiltnieces aiziešanas termiņš, jo viņa, kā iestādes vadītāja, nevar izmantot Darba likumā ietverto punktu, ka ir iespējams aiziet dienas laikā, ja ir [konstatēta] emocionālā vardarbība un visi pārējie apstākļi. Viņa šo paziņoja vakar, tikai mums, kolēģiem, nav šo paziņojumu sniegusi oficiāli. Šodien notikušajā muzeja sapulcē viņa izteicās, ka nezina, vai tas būs 1. maijs vai 1. jūnijs, kad viņa aiziet. Bet šāda saruna ir, jo arī muzeja vadība nespēj izturēt pašvaldības piekopto stratēģiju, ka mēs nespējam atrast vienotu valodu, kā turpmāk strādāt. Arī jaunajā, domes apstiprinātajā muzeja izstāžu plānā ir svītrotas nozīmīgākās mākslas izstādes, kas šogad bija iecerētas.

Esmu lasījis un februāra nogalē sasauktajā preses konferencē arī klausījies skaidrojumus no Ogres novada domes puses, ka muzeja izstāžu plānam jābūt cieši saistītam ar Muzeja nolikumā ietverto funkciju: krāt, dokumentēt un saglabāt Ogres novada kultūras, mākslas un vēstures materiālo un nemateriālo mantojumu.

Tas arī izgaismo problēmu, ka šajā nolikumā, kurš nav būtiski mainīts kopš 2018. gada, tiešām nav atsevišķi izdalīts, ka mēs, piemēram, proporcionāli pusi laika un telpas veltām arī mākslas izstādēm. Tas arī būtu domē risināms un izdiskutējams jautājums. Bet, ziniet, ja ir tikai vienvirziena kustība un vienpersoniski lēmumi un ja par [tekstilmākslinieces] Edītes Pauls-Vīgneres izstādi var pateikt, ka 1680 eiro ir pārāk dārgi izstādes ierīkošanai un ka tas nav rentabli, tad jautājums – ko vispār tālāk? Mums tiek sūtīts signāls, ka pašvaldību vispār mākslas izstādes kā tādas neinteresē. Fokuss ir uz novadpētniecību, tātad Ogres novads 1905. gadā, partizānu laiks, 30. un 40. gadi. Tiešām, jaunajā plānā tas tā ir salikts pa posmiem, kā no mācību grāmatas. Viss par un ap Ogri. Mūsu mākslinieks arī ir šausmās – ko tad īsti viņam darīt muzejā, tikai taisīt planšetes un vēsturnieki taisīs aprakstus? Jo, kā zināms, vēstures izstādes nav tik... Nu, tas prasa vēl lielākus resursus, lai to atraktīvi un sabiedrībai interesanti pasniegtu. Turklāt mums nav arī tādu cilvēkresursu. Mums ir tikai divi vēsturnieki, tad būtu jāpārskata arī jautājums par muzeja speciālistu sastāvu, ja tiešām fokuss ir novadpētniecība un vēsture. Redzot apmeklētās izstādes, kas mums ir bijušas, piemēram, košākās no tām - Vilhelma Purvīša 150 gadu jubilejas izstāde, kurā bija oriģināldarbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Zuzānu privātkolekcijas; Aleksejs Naumovs, Ieva Epnere, stikla mākslinieks Ernests Vītiņš... Mums vienkārši sāp sirds, ka tiek nogriezts šāds saturs un ka fokuss ir uz kaut ko citu. Tad nu, protams, kāds tur vairs radošums un domas lidojums. Ja mūs nesadzird.

Es kā sabiedrisko attiecību speciāliste piedāvāju Ogres novada pašvaldības vadītājam mediatoru – speciālistu, kas tiešām strādā organizācijās krīzes situācijās. Jo mēs tiešām nedzirdam viens otru un apstākļi ir sarežģījušies. Bet no mēra puses bija kategorisks “nē”. Un, ja uz maniem izteikumiem var pateikt, ka man “ir jāiet ārstēties”, tātad – mērs ir ne tikai profesionālis muzeoloģijā, bet arī plaša profila mediķis. Nu, sarežģīti skatīties uz šo situāciju optimistiski.

Personīgi es redzu, ka, piemēram, šis rīkojums par informācijas saskaņošanu, ka jebkuri trīs neitrāli teikumi par pašreizējo izstādi ir jāsūta uz domes komunikācijas nodaļu saskaņošanai... Vai arī mana atvainošanās [par radušos situāciju 16. martā] “Demokrātijas akadēmijai” – tas nebija saskaņots [ar domi] un tagad man par to ir jāraksta paskaidrojums. Pilnīgi sirreāli, ka par atvainošanos man ir jāraksta paskaidrojums. Es uzskatu, ka manas funkcijas šeit ir – neteiksim, izsmeltas, bet ar domes rīkojumiem nevajadzīgas. No darba dodos prom 31. martā.

Atvainošanās bija adresēta “Demokrātijas akadēmijai” saistībā ar to, ka viņi tika nostādīti neērtā situācijā?

Jā, tieši tā. Es uzskatīju, ka mēs [kā muzejs] nedrīkstējām klusēt, jo arī “Demokrātijas akadēmijas” dalībnieki bija neizpratnē, koordinatore man zvana, raksta, jautā: “Ko mums darīt? Mūs publiski apvaino, jūs mūs tur ielaidāt, mēs bijām viesi...” Saprotiet, ja kāds šeit no ielas ienāk aprunāties un pajautāt, kā mums iet, mēs viņiem neprasām samaksu! Un, pat ja mēs prasītu, – skatītos cenrādī un paliktu šo neformālo tikšanos zem sadaļas “Sapulce”, otrā stāva zālē telpas noma uz stundu ir 5 eiro plus 21% PVN, kopā 6,05 eiro. Par ko ir stāsts? Egila Helmaņa taktika ir novērst uzmanību no būtiskākajām lietām, viņš saceļ vētru ūdens glāzē par šiem sešiem eiro, bet stāsts ir pavisam par kaut ko citu. Mums tiešām ir neērti, kā tiek ietekmēts muzeja tēls un kopējais pilsētas tēls. Situācija ir pilnīgi sirreāla, man liekas, ka tas viss nenotiek mūsdienās.

Atgriežoties pie Muzeja nolikuma. Pētot notikumu vēsturi, viena no domes pretenzijām bija par ieplānoto stāstu vakaru, kurā ceļotājs stāsta par pieredzēto tālās zemēs. Kas ir pretrunā ar iepriekš minēto muzeja funkciju – koncentrēties uz Ogres novada izpēti.

Ja izrauj no nolikuma vienu konkrētu teikumu un to pielīdzina šim stāstu vakaram – jā, to var atzīt. Bet tieši tāds pats nolikums bija spēkā arī tad, kad 2015. gadā šajā stāstu vakarā piedalījās pats Egils Helmanis ar stāstījumu “Nepieradinātā Ziemeļkoreja”. Tad viss bija kārtībā! Tas ir stāsts par to, ka no domes puses uz jebkuru mūsu rīcību un vārdiem ir atrasts noteikts punkts, uz kā pamata jūs nedrīkstat to vai nedrīkstat komunicēt ar sabiedrību, iepriekš to nesaskaņojot ar domi. Tāpēc, ka mēs esam izplatījuši nepatiesu informāciju saistībā ar to, ka dome ir apstiprinājusi izstāžu plānu, kaut gan dome to nebija apstiprinājusi. Tad arī ir jautājums: kāpēc nebija, ja reiz tas ir ļoti nozīmīgs dokuments. Dome neatbildēja pusgadu. Mēs iesniedzām [izstāžu plānu] 31. augustā, un tikai februārī šie jautājumi tika risināti.

Tad, kad ir normāla, ne-krīzes situācija un mēs esam [domi] glaudījuši pa spalvai, tikmēr šī sistēma ir darbojusies. Jā, sagaidām domes budžeta apstiprinājumu, tikmēr darbojamies un paļaujamies, ka viss taču būs labi. Bet, lūk, – šādā situācijā, kad mēs pasakām skaļi savu nē Pjotra Avena izstādes iecerei, sākas, es uzskatu, izrēķināšanās ar mums [muzeja] reorganizācijas aizsegā, oficiāli visu pamatojot ar [dokumentācijas] punktiem, un daļai sabiedrības liekas, ka tas viss ir legāli un muzejnieki paši šūmējas nevietā. Un tas ir patiesi satraucoši.

Mēs kā muzejs jūtamies tiesiski neaizsargāti, jo mēs esam pašvaldības iestāde. Kad atbilstošajā Saeimas komisijas sēdē tika izskatīts šis jautājums, mani patiešām pārsteidza, kā tajā varēja izskanēt vērtējums, ka šis viss “izklausās pēc ģimenes strīda”. Mani pārsteidza, ka pēc ārkārtas sēdes Ritvars Jansons bija muzeja direktores oficiālajā ziņojumā sadzirdējis vārdus, ka “mēs nevaram atļauties mēram pateikt nē”, bet tik un tā varēja atļauties Latvijai pateikt, ka Kultūras ministrija nesaskata pašvaldības iejaukšanos muzeja darbā. Mani satrauc tas, ka VARAM šajā Saeimas sēdē varēja pateikt, ka šajā situācijā ministrijas funkcijas ir “krietni pārvērtētas”, jo mēs tiešām cerējām, ka varbūt viņi varētu kaut ko risināt un teikt savu vārdu, ka tas nav pieļaujams. Mani satrauc, ka es uzrakstu caur “Trauksmes cēlēju” VARAM ziņojumu un viņi man atmet šo ziņojumu atpakaļ kā tehniski neprecīzi noformētu, jo tas ir jāraksta uz noteiktas veidlapas. Tajā pašā laikā tieši šādu pašu ziņojumu Valsts kontrole gan pieņēma! Es esmu pacēlusi jautājumus arī saistībā ar domes finanšu darījumiem, kas ir manā rīcībā.

Būtībā sanāk tā – ja jūs pati negrasītos piektdien atstāt savu amatu, mūsu saruna nemaz šādā formā nedrīkstētu notikt, jo man tā būtu jāsaskaņo ar Ogres novada domi?

Ziniet, es šorīt pārskatīju to 17. februāra rīkojumu. Laimīgā kārtā tur nav atrunāta komunikācija mutiski. Ir rakstīts, ka ir jāsaskaņo visa informācija pirms likšanas [muzeja] mājaslapā, sociālajos tīklos un presē. Esmu šo rīkojumu iesniegusi izskatīšanai dažiem juristiem, lai viņi paskatās tīri profesionāli, vai tas vispār ir tiesiski. Jo mēs uzskatām, ka tā ir klaja mūsu cenzūra. Interesants ir fakts, ka tad, kad dome mums aizliedza šo ceļojumu stāstu vakaru, ka tas tiek pārcelts uz bibliotēku, mēs neuzrakstījām tikai to vien. Es izmantoju šo domes dokumentu un uzrakstīju, ka dome neļauj rīkot [šo pasākumu] saistībā ar nolikumu, pievienoju dokumenta numuru un pašu citātu. Egils Helmanis pārmeta direktorei, kādā formātā un cik briesmīgi mēs šo paziņojumu esam izveidojuši, ka mums nebija jāpaskaidro iemesli. Bija jāpaziņo tikai fakts. Viņš lūdza nolikuma citātu izņemt ārā, jo tas neesot bijis juridiski korekti, publicēt šādu saraksti. Tā kā tas bija bez piecpadsmit minūtēm piecos, pirms darba laika beigām, man gribējās direktorei pateikt, citējot Egilu Helmani, ka es esmu “emocionāli nogurusi”. Izņēmu šo [sarakstes] citātu, jo nezināju, vai man patiešām par to “kaut ko nevar piespriest”. Jo, tā kā es esmu “tekstu meistars”, es šo citēto fragmentu pārveidoju brīvā formātā, bet to pamatdomu atstāju. Saprotiet, tas ir tāpat kā gadījumā, ja mums nobrūk labierīcības: mēs drīkstam uz durvīm uzlikt paziņojumu “Tehnisku iemeslu dēļ muzejs slēgts”. Bet, redziet, mēs nedrīkstam mūsu demokrātiskajā Latvijā atļauties publicēt, ka dome aizliedz rīkot pasākumu “tāpēc, ka...”. Atkal notiek tas pats – pamatojoties uz noteiktu nolikuma punktu. Tas viss ir ļoti samilzis. Es ļoti ceru, ka visi šie jautājumi būs tālāk iekustinājuši Latvijas Muzeju biedrību, kura šobrīd iestrādā grozījumus likumos. Vēlreiz atkārtošu, ka ir daļa, kura uzskata, ka viss ir kārtībā un ka šādi grozījumi nav nepieciešami. Bet es uzskatu, ka ir. Es mēģināšu iešūpot attiecīgās iestādes, un mēs, starp citu, sadarbosimies arī ar “Demokrātijas akadēmiju”, es ļoti ceru. Lai šis Ogres grimstošā kuģa stāsts tomēr mainītu kaut ko saistībā ar pašvaldības pakļautībā esošajiem muzejiem un nebūtu vairs šādu situāciju, kad viens cilvēks vienpersoniski var izlemt mūsu – ne tikai mūsu personīgi – bet veselas kultūras iestādes likteni.

Es šodien sagatavoju mūsu māksliniekam sarakstu ar mākslas izstādēm, to muzeja saturu, kurš ir bijis 2021. un 2022. gadā, ko Egils Helmanis dēvē par “Smiltnieces ģimenes uzņēmumu”. Jo Evija Smiltniece ir direktore un Arno Smiltnieks ir vēsturnieks, viņas vīrs. Helmanis ir izteicies, ka viņš “beigs nodarboties ar ģimenes uzņēmuma hobiju finansēšanu”. Tad jauki parādās, ka šie hobiji ir jau manis pieminētā, svītrotā Edītes Pauls-Vīgneres izstāde, Arņa Balčus fotogrāfiju izstāde un trimdā izdoto latviešu mūziķu skaņuplašu kolekcijas izstāde. Tam pretī – šogad un nākamgad – pašvaldības apstiprinātais plāns.

Es ļoti ceru, ka mūsu mākslinieks ar savām prasmēm saliks to kopā tādā infografikā, kā tas vizuāli izskatīsies, un tad cilvēkiem būs skaidrāks priekšstats, ko tad šie [domes spertie] soļi īsti nozīmēs. Un ko nozīmē šī rīvēšanās. Man tiešām ļoti žēl, ka tas notiek. Man ir arī bail un es esmu uztraukusies, bet, ja  saprotu, ka nekā citādi šo situāciju nevaru ietekmēt, man pieder vārds un es par to runāju. Lai visi dzird un uzzina, ka aiz skaistās Ogres fasādes ar savu slaveno gājēju ielu ir šāda aina.

Būtiski arī, ka Egils Helmanis novērš uzmanību no svarīgākām lietām, pieminot caurkritušo opozicionāru plosīšanos saistībā ar [muzeja atbalsta] akciju. Bet akcijā, jāatzīmē, galvenokārt piedalījās radošo industriju pārstāvji no visas Latvijas un tie, kas nebaidās mūs atbalstīt. Bet bija ļoti maz vietējo cilvēku. Jo tas ir pašsaprotami – daudzi no viņiem strādā pašvaldības pakļautībā esošās iestādēs un man tā arī teica: “Inga, mēs jau labprāt būtu ar jums, bet tu jau saproti. Mēs aizsūtīsim savus draugus, kuri strādā Rīgā, lai jums ir cilvēki un atbalstītāji.” Jā, mēs esam savā cīņā vieni. Bet tas ir saprotami, cilvēki negrib zaudēt savas darbavietas. Viņi ir iemācījušies dzīvot šajā sistēmā un kaut kādos kompromisos. Bet es sapratu, ka klusējot mēs kļūstam līdzatbildīgi.