Ir zināms, ka demokrātija ir vairākuma vara, ko nosaka ar balsošanu. Varam paanalizēt ceļus, pa kādiem demokrātiski līdz totalitārismam nonāca Krievija - PSRS, Vācija un atkal Krievija. Ir gandrīz viena atbilde – saprātīgi tika izmantots apstāklis, kad mazizglītotu, manipulējamu cilvēku skaits bija daudz lielāks par augsti izglītoto, gudro cilvēku skaitu, kur pie pareizi formulētiem jautājumiem balsošanā vairākums nobalsoja par visai dīvainiem risinājumiem, jo mazizglītotības dēļ nespēja tos izanalizēt. Tā pie varas nonāca boļševiki (viņi skaļāk kliedza – var paskatīties sarunu šovus Krievijas TV, lai saprastu, ka argumentu vietā tiek likti decibeli). Inteliģentākā publika un līderi nebija audzināti argumentēt ar decibeliem un viedokļiem. Gandrīz līdzīgi pie varas nonāca nacionālsociālisti/nacisti, kas tāpat apelēja pie tautas vairākuma sliktā materiālā stāvokļa un bezvīzijas nākotnes. Gan boļševiku, gan nacistu līderi skaisti parādīja uz posta iemesliem – buržuāziju un inteliģenci Krievijas gadījumā, bet uz ebrejiem un komunistiem Vācijas gadījumā. Manipulējamais, mazizglītotais vairākums jau ar arvien lielāku aizrautību vēlēšanās un visur, kur iespējams, balsoja “PAR”, kā arī aurēja, aplaudēja un taisīja troksni visādos masveida pasākumos. Šo pašu efektu izmantoja Putins (var paskatīties, ko vāc kā trofejas krievu iebrucēji Ukrainā, un tad tālākie jautājumi ir lieki), kas ir atbilstoši debilizējis tāpat jau debilo (mantotu no PSRS) vidējo krievu un panācis vērā ņemamu totalitāru iekārtu, pielīdzināmu monarhijai.