Atceros, bērnībā man mamma piekodināja - meit, precies ar ko gribi, tikai ne ar krievu vai ebreju. Ebreju tāpēc, ka viņas jaunībā 40. gados, Kārsavā kāds ebreju tirgotājs bija liedzis dēlam tikties ar nabadzīgu latviešu meiteni, bet par krieviem skaidrs – sāpīgas atmiņas no kara laika, izsūtīšanas… Un kā jūs domājat, ar ko es apprecējos? Pareizi – vīramāte ebrejiete, bet vīratēvs krievs. Tiesa, mans vīrs (nu jau gan bijušais) – mākslinieks Kirils Šmeļkovs latviski runā bez akcenta un mūsu attiecību sākumā es ilgi biju pārliecināta, ka viņš ir kā tie daudzie latvieši ar krievu uzvārdiem. Mans jaunības laiks – tā ir Atmoda, 4. maijs, Latvijas neatkarības pirmie gadi, kur vienā pārmaiņu katlā tika samests viss bez šķirošanas. Tobrīd vecākais dēls, vēl bērnudārznieks, vienā vakarā ļoti bēdīgs jautāja – viņš radio esot dzirdējis, ka krieviem jābrauc prom no Latvijas, vai tad arī tētim jābrauc, un kas notiks ar viņu pašu? Es metos mierināt - ja mamma ir latviete, tad neuztraucies, bet dēls, brīdi padomājis, svinīgi paziņoja, ka viņš ņemšot vectētiņa tautību – būšot latgalietis. Ir pagājuši vairāk nekā 30 gadi, un atkal “krievu jautājums” ir kļuvis ļoti, ļoti karsts, šoreiz ārprātīgā kara kontekstā. Un SKDS direktors Arnis Kaktiņš izmisīgi, vicinot pa gaisu aptauju datus, brīdina, ka Latvijā būtiskos jautājumos mūsu sabiedrība ir ļoti bīstami sašķelta.