Zivju advokāts Māris Olte par sevis izaicināšanu un reizi, kad bijis tuvu likteņa robežai

Raidījuma vadītājai Inesei Vaikulei Olte atzīst, ka likteņa robežu jeb soli līdz nāvei ir redzējis – kādu reizi noteikti, un ar to esot pieticis. Tāpēc arī savos raidījumos cilvēkiem uzdod līdzīgu jautājumu. “Bieži vien tāds jauns un sprigans kociņš, kurš strauji aug un savus zarus ceļ pret sauli, var pastāstīt mazāk stāstu nekā tāds, kuram trāpījis zibens, kuram ir bieza miza, nevar saprast, cik simti vai tūkstoši gadu, bet varbūt tikai 150. Man patīk tās dīvainās faktūras, kad tevi tā kā bišķīt parausta, pakropļo, bet tad ļauj dzīvot tālāk. Tas vairāk stāsta nekā tāda skaista eiroremonta fasāde,” saka Olte.

Taujāts par to, vai bieži sevi izaicina, Olte norāda, ka cenšas: “Visa mana darbošanās ir atkarīga no vienas stirnas, kas var izlēkt mašīnas priekšā kaut vai pēc divām stundām. Līdz ar to ko nozīmē izaicināt. Uz tādām nebijušām lietām tanī brīdī, kad tev apnīk tas, kā tu domā, tad labāk ir bišķi sevi pasist ārā no tā komforta.” Viņš norāda, ka ir labi sevi mazliet izaicināt ar diskomfortu un “pasist” savu ego nost, lai saprastu, kas zemapziņā dzīvo.

Par atmiņām, kad viena reize prātā palikusi ar brīdi tuvu likteņa robežai, Olte saka: “Tur ir tā intuitīvā lieta, ka tu jūti, kas tevi gaida, un tad tu mēģini izdarīt.” Viņam tas vairāk bijis procesā. “Es vienkārši ļoti daudz jozu pa mežiem un upēm, un es pats nesapratu, kāpēc tas ir vajadzīgs, bet vajadzīgs tas bija tāpēc, lai es sakrātu, savāktu tādu enerģiju, lai es varu izlīst un doties tālāk. Tā dažos vārdos,” atklāj Olte.

Pilnu raidījuma ierakstu vari noklausīties šeit!