Pilnmēness, iespējams, veicināja mūsu emocionālo pacēlumu gājiena laikā. Sajūtas, sajūsmu, prieka gaviles var salīdzināt ar leģendāro folkloras festivāla Baltica '88. gājienu. Tik laimīgus savus tautiešus gribētos redzēt katros svētkos, jo ikdienā mēs strādājam vaiga sviedros, bet ne jau tikai dienišķai sviestmaizītei (vēlams – ar desu). Mēs strādājam un dažreiz no tā pat ciešam, lai svētkos atvērtu sirdis un sejas smaidam.

Tautasdziesma taču mūs pamāca:

Visu gadu naudu krāju,

Dziesmu svētkus gaidīdams.

Nu atnāca Dziesmusvētki,

Nu naudiņa jātērē.

(Citēju no galvas, varbūt nav precīzi kā Krišjāņa Barona Dainu skapī)

Pilnmēness pilnums saskan ar cilvēkam raksturīgo tieksmi pēc pilnības. Pilnskanība mūzikā, pilnas glāzes, pilna Māras istabiņa, pilnvērtīga ģimene. Pilns skolēnu komplekts. Tas varbūt neskan dzejiski, bet mēs tāpat saprotam, kas ar to domāts.

Ir kāds jauns vīrietis, kurš, manuprāt, pilnību izprot stipri atšķirīgi no mums – “latviešiem parastajiem”.

Runa ir par mūzikas instrumentu meistaru Rihardu Valteru no Druvienas. Viņš plašāk pazīstams kā Dižkokles atjaunotājs, kurš no pagalam vecas kokles ar sarūsējušām telegrāfa drātīm stīgu vietā pēc rūpīgas oriģināla izpētes kopā ar dizaineri Pēteri Ponni izkala, izurba, izslīpēja, salīmēja, nobeicēja un nolakoja skanīgu kokli – Dižkokli, kādas nav otras pasaulē.

Jā, vēl taču sastīgoja un uzskaņoja kopā ar stīgotāju Jāni Rozenbergu. Tikai tad etnomuzikoloģijas un daiļo skaņu mākslu profesors Valdis Muktupāvels bija apmierināts ar skanējumu. Vai drīzāk – gandrīz apmierināts (profesori taču gandrīz nekad neliek visaugstāko balli saviem studentiem).