Piektdiena

Ierodoties festivālā, vispirms izstaigāju modes un dzīvesstila tirdziņu. Tas vēl bez mūzikas ir bijis iepriekšējo gadu festivāla segments ar augstu pievienoto vērtību – savas dažādības, izdomas un kvalitātes dēļ. Šoreiz tirdziņš izkārtots mazākā formātā, toties pietiekami idilliskā eksterjerā – sudrabvītolu ielokā, un tas, ka tepat blakus ir tualešu zona, mākslinieciskajai atmosfērai it nemaz netraucē.

Batikoti daudzkrāsu T krekli tiem, kuri jūt nostalģiju pēc hipiju laikiem; porcelāna, metāla un ādas rotas izkoptas gaumes īpašniekiem. Gotu un industriāļu pasaule tumšos toņos; sportiski hudiji un tiem pieskaņots mersedess aktīvā dzīvesveida piekritējiem. Sprauslas tetovējumi (spray tattoo), saulesbriļļu stends ar acenēm koka ietvaros Brazīlijas bezbēdīgajā stilistikā un neizbēgamie un tieši tāpēc pozīti simbolizējošie sejas fliteri. Svarīgi, ka arī Ukrainas tematikas mērča telts ar iespēju ziedot kara izpostītās valsts iedzīvotājiem.

Pirmais mūzikas piedzīvojums uz “Lāčplēša” skatuves ir “Bel Tempo”. Nebūtu jau slikti, ja grupa, kura ar šo setu svinēja savas koncertdzīves viena gada jubileju, spēlētu vēlākā vakarā, nevis sešos vēlīnā pēcpusdienā. Taču arī saules gaismā Jūlijs Melngailis ar kolēģiem spēja sanākušajiem klausītājiem dāvāt pieredzi gan no sava tumšākās noskaņās ietonētā repertuāra, gan vasarīgas un dejojamas melodijas. Nebūt ne lielais pulks abu veidu devestus uzņēma ar dzirdamu atsaucību.