Mākslas festivāla otro nosaukumu “Attāluma draudzības” (Long-distance friendships) ar tālāku jautājumu virza festivāla kuratores Inga Lāce un Alīsija Noka (Alicia Knock, Francija). Vai ģeopolitiskās sadrumstalotības laikmetā, kurā dzīvojam šobrīd, ir iespējams veidot un uzturēt tādas starptautiskas alianses, kuru pamatā ir draudzība un solidaritāte, nevis varas un tirgus dinamika?

Festivāla ietvaros notiks divas izstādes – festivāla centrālā izstāde “Attāluma draudzības” Ingas Lāces un Alīsijas Nokas mākslinieciskajā vadībā, kā arī iedvesmojošā projekta “Mākslinieks ir klātesošs” noslēguma izstāde, kurā tiks izstādīti darbi, kurus septiņi Latvijas mākslinieki radījuši kopā ar skolēniem no visas Latvijas.

Lai pamazām uztaustītu festivāla idejiskos apveidus un noskaņu, LLMC piedāvā mākslas vēsturnieces Justes Litinskaites (Justė Litinskaitė, Lietuva) sarunu ar igauņu mākslinieku Jānu Sammu.

Jānuss Samma ir vizuālais mākslinieks, kurš dzīvo Tallinā, Igaunijā. Viņa starpdisciplinārie darbi, kuros pētīta vīriešu seksualitātes un kvīru kultūras atspoguļošana, ietver fotogrāfiju, video, instalācijas, kā arī adījumus un izšuvumus.

Apzīmējuma „kvīrs” saistībā vēl arvien notiek pētnieciska precizēšana un tulkojumu apsvēršana, bet pamatā tas apzīmē gan homoseksuālo, gan to sabiedrības daļu, kura saista sevi ar citāda veida seksualitāti.

2015. gadā Samma pārstāvēja Igauniju 56. Venēcijas biennālē ar projektu “NSFW. A Chairman's Tale”, kurā mākslinieks iedziļinājies geju vēsturē padomju laika Igaunijā. Darba centrālā tēma bija sešdesmito gadu vidus paraugprāva pret kāda Igaunijas kolhoza priekšsēdētāju, kurš tika notiesāts par savu homoseksualitāti un noslēdza savu dzīvi sociālā un personiskā sabrukumā.

Sarunā Samma stāsta par savu pieeju mākslai un gaidāmo dalību 14. Kauņas biennālē Lietuvā, 14. laikmetīgās mākslas festivālā Survival Kit Latvijā un 35. Ļubļanas grafikas biennālē Slovēnijā.

Daudzi jūsu darbi ir balstīti pētniecībā. Dzirdēju, ka jūs esat ļoti apzinīgs pētnieks, jo gribat izvairīties no virspusējas attieksmes pret vēsturiskiem notikumiem un sociālām parādībām. Kādas ir lielākās problēmas, ar kurām jūs saskaraties kā mākslinieks-pētnieks?

Mākslas darbiem jābūt vizuāli pieejamiem. Tāpēc zināmā mērā ir jābūt virspusējam, jārezumē un jāvienkāršo. Tas vienmēr nozīmē cīņu. Turklāt es nejūtos ērti, pētot jomas, par kurām neko nezinu. Tāpēc cenšos sadarboties ar cilvēkiem, kuri par attiecīgo tēmu zina vairāk. Piemēram, kad strādāju pie “Rīgas pastkartēm”, utopiska projekta, kurā padomju Rīga tiek attēlota kā geju tūrisma galamērķis, es sadarbojos ar latviešu vēsturnieci Inetu Lipšu.

Jūsu darbi pazīstami ar to, ka tajos izmantoti tautiski motīvi un ornamenti, etnogrāfiski artefakti, kas nereti kombinēti ar geju kultūras elementiem, piemēram, suspensorijiem (saitēm sēklinieku maisiņiem). Kā jūs sākāt interesēties par tautisko kultūru?