Reti kurš nodzīvo līdz 88 gadiem un vēl retāk līdz 99. Ja esi nodzīvojis līdz 100 gadiem, tad apkārtējiem der ieklausīties dzīves gudrībās, ar kurām dalās vieds cilvēks. Vēl jo vairāk, ja viedums ir parādīts un pierādīts ar darbiem.

Sakrālā deja un Deju svētki

Sākšu no sākuma. Pirms dažiem gadiem kādā intervijā Vijai jautāju: vai viņa saredz sevi Deju svētkos? Tajā brīdī domāju par viņas indiešu dejas prasmēm un studentiem, kuru skaits Latvijā ir diezgan prāvs. Toreiz Vija uzsvēra, ka Deju svētkos pietrūkst latviešu tautas dejas sakrālā aspekta.

Citēju Viju Vētru: ”Nav viegli atbildēt uz šo jautājumu. Tādi Deju svētki, kādus es esmu redzējusi Rīgā, nav sakrālā deja. Manuprāt, Deju svētki gan varētu būt sakrālās dejas uzvedums, ja tur būtu ielikta atbilstoša jēga. Dejas raksti, kurus dejo tik daudz cilvēku, – jāpiekrīt, ka tas ir ļoti iespaidīgi, bet, pat pieliekot dainu tekstus, vēl nevar teikt, ka tā ir sakrālā deja. Es to sajūtu kā spēcīgu iespaidu no "sovjetu" uzspiestās kultūras. Deju svētki ir paturami, jo ar laiku jau tautas deja tur atgriezīsies un tad arī būs vieta sakrālajai dejai.”

Toreiz Vija Vētra uzsvēra, ka viņa varētu piedalīties Deju svētkos, ja rīkotāji viņu aicinātu. Tas bija 2016. gadā. Tā pagāja 2018. gada Deju svētki un pienāca 2023. gada Deju svētki. Nezinu, vai svētku rīkotāji vispār interesējas par Viju Vētru un mūsu tautas dejas sakrālajiem slāņiem. Vija Vētra ne pirms pieciem gadiem, ne arī šogad netika aicināta uz Deju svētkiem un pēc jubilejas koncerta aizbrauca uz mājām Ņujorkā.

Saruna par latviešu dejas ceļu ar Viju viņas 100,5. jubilejā

Sazvanījos ar Viju viņas 100,5 gados. Sarunas sākumā apmainījāmies ar iespaidiem par aktualitātēm latviešu dejas pasaulē. Kad jautāju par to, kā viņa redz latviešu dejas ceļu tuvākā un tālākā nākotnē, Vija sākumā atbildēja noraidoši – teica, ka tā ir liela atbildība prognozēt kultūras procesus un “uz sitienu” viņa nevēloties improvizēt. Lai es piezvanot pēc mēneša, viņa padomāšot. Tā pārrunājām dažas maznozīmīgas tēmas un jau sāku atvadīties no mūsu dejas Priesterienes, kad sarunas dinamika mainījās. Vija teica, ka viņa ir izdomājusi, kas varētu būt tuvākā vai tālākā nākotnē svarīgs dejas jomā vispārīgi un īpaši Dejas svētkos.

“Pirmā lieta. Mēs, latvieši, gribam vai ne, esam dabas bērni. Mūsu senā reliģija balstās dabas pielūgsmē. Tas nav nekas neparasts, daudzām tautām tā ir. Kāpēc mēs no tā kautrējamies un pat baidāmies? Mūsu tuvums dabai ir mūsu spēks. Vēlējums būtu apzināties dabas spēku sevī un to likt lietā. Īpaši tas attiecas uz deju. Citas tautas dejo pie upēm, avotiem un īpašās svētās vietās. Tāpat tas ir minēts mūsu dainās.

Otrā lieta. Latviešu senā Dievatziņa ir īpatnēji oriģināla. Mums ir trijotne – Dievs, Laima, Māra. Ievērosim – viens vīriešu kārtas dievs un divas sieviešu kārtas dievietes. Nezinu nevienu citu tautu, kam tā būtu. Tā ir mūsu savdabība, ar kuru varam lepoties. Nav jāiegrimst lepnībā, bet ar savu pasaules izpratni varam iet pasaulē kā īpatnēja tauta.

Trešā lieta. Mūsu Deju svētkiem nākotnē jākļūst par tautas lūgšanu dejā, kādi būtībā jau ir Dziesmu svētki. Varbūt ir mēģināts kaut ko lietas labā darīt, bet tas nav rezultējies, un iemesls ir redzams. Ļoti daudz padomju mentalitātes, un tas traucē.”

Tālāk Vija stāstīja, ka viņa kopš 90. gadu sākuma katru gadu braukusi uz dzimteni un centusies mācīt, rādīt, kāda ir indiešu sakrālā deja, un salīdzinājusi to ar mūsu izpratni ar dejas rituāliem. Indijā ir arī tautas deja, bet tā tiek nošķirta no sakrālās dejas. Mums tas ir saplūdis kopā, un tautas dejas pārliekas skatuviskošanas un izklaides dominēšanas dēļ sakrālais dejas kodols var pazust. To nedrīkstētu pieļaut. Deja nav tikai izklaide brīvajā laikā.

Indijas senā kultūra dejotājas izpratnē ir visattīstītākā no visām, un tieši no tās mums nepieciešams mācīties to, kā kultūra palīdz cilvēkiem būt laimīgiem. Katra diena, ko Dievs devis, ir jānodzīvo ar prieku, ka Dievs ir dāvājis jaunu dienu. Indijā (un Austrumos vispār) tā ir pašsaprotama lieta.

Ziedu jūra, linu dvielis un viens vainags

Visvairāk Vijai žēl, ka nebija iespējams paņemt līdzi uz mājām ziedus. Tomēr bija viens izņēmums. Margitas Porietes vīto liepziedu vainagu viņa paņēma. Vija teica, ka tur ir sava daļa romantikas, bet ir arī praktisks apsvērums, jo liepziedi noderēs tējai. Tomēr ko darīt ar simtiem ziedu pušķu, jāņuzālēm, rožu klēpjiem, kas no RLB nama tika vesti uz viesnīcu ar trīs automašīnām? Izrādās, ka risinājums jau ir atrasts pirms vairākiem gadiem. Katru gadu taču Vijai pēc koncerta pasniedz daudz ziedu. Sākumā top ziedu mandalas turpat viesnīcā uz grīdas. Kad ziedi izkaltuši, mandalas Vijas draudzenes pārvieto uz linu dvieļa un ielaiž Daugavā.

Tāpat tas notika šoreiz. Piektdien, 25. augustā, Vijas Vētras fonda aktīvistes atnesa ziedu mandalas uz Daugavmalu un pie Lielā Kristapa koka skulptūras veica vienkāršu ziedošanas rituālu.

Sākumā zālē novietoja linu dvieli, tad uz tā ziedus un divus Dziesmu svētku ozzollapu vainagus. Kopā neliela iešūpošanās deja, tad uz pašu ūdens malu. Sūtot labās domās Vijai, ziedi un vainagi sabira Daugavā.

Linu dvielis ir īpašs. To 1990. gadā Dziesmu un Deju svētku izstādei darinājusi Iveta Sproģe (Trumpele), kura tai laikā darbojās Ulbrokas Tautas lietišķās mākslas studijā, kamēr pati studēja Latvijas Universitātē. Dvieļa mežģīnes tapa lekciju laikā, kad pati audēja vēl bija pirmā kursa studente.