Leopoldštate ir Vīnes ebreju kvartāls. 19. gadsimta izskaņā – plaukstoša apkaime. Pie apvāršņa ir jauns laikmets, un uz svētku vakariņām ir sapulcējusies liela ebreju intelektuāļu ģimene, kura dzīvo Austroungārijas impērijā, dažkārt dēvētā par “lupatu deķi”. Valstī, kur sadzīvo slāvi, vācieši, ungāri un ebreji, pastāv trausls līdzsvars – vismaz tik ilgi, kamēr cilvēkos pastāv cilvēcība. Bet jaunais laikmets draud lietu kārtību mainīt... Tāds ir pamatuzstādījums šobrīd slavenākā britu dramaturga Toma Stoparda lugai “Leopoldštate”, kuru, izcilā amerikāņu aktiera un režisora Džona Malkoviča režijā uz Dailes teātra Lielās zāles skatuves iedzīvinātu, pirmoreiz pieredzēsim 15. septembrī.
Leopoldštatē un citos Vīnes kvartālos dzīvoja cilvēki, kam bija lemts izmainīt visas cilvēces priekšstatus par īstenību – no psihoanalīzes līdz ekonomikas teorijām. Tāpat arī 20. gadsimta ietekmīgāko avangarda mākslu un mūziku šeit radīja ebreju izcelsmes mākslinieki. Traģiski ironiskā kārtā Vīnē savu jaunību pavadīja arī Ādolfs Hitlers, bet Rīga, Baltija, Polija un Ukraina kļuva par daudzu ebreju smagā likteņa galējām pieturām. Abi Eiropas 20. gadsimta totalitārie režīmi iznīcināja neatkarīgas valstis un pārvērta Austrumeiropu par beztiesisku zonu, kurā slepkavības tika veiktas industriālos apmēros.
Uzburot šo Eiropas kultūras un politikas vēsturē zīmīgo etapu, Toms Stopards iedvesmojies no ebreju izcelsmes austriešu dramaturga, rakstnieka un Vīnes modernisma pārstāvja Artūra Šniclera (Arthur Schnitzler, 1862-1931) darbiem. Psihoanalīzes tēvs Zigmunds Freids viņu dēvējis par savu “psihes dvīni”, un gan Šniclera, gan Freida vārdu likumsakarīgi piesauc arī lugas varoņi.
Vēl viena no daudzajām zīmīgajām, laikmetu raksturojošajām ielikām ir arīdzan ebreju austrieša, komponista Gustava Mālera Otrās, “Augšāmcelšanās” simfonijas pieminējums. Tai bija lemts kļūt par vienu no pašiem veiksmīgākajiem un populārākajiem komponista veikumiem viņa mūža laikā. Kora dalība simfonijas struktūrā lika prasmīgiem klausītājiem atrast ciešas līdzības ar Bēthovena 9. simfonijas risinājumu, tomēr autora izvēle simfonijas finālu nostabilizēt uz soprāna solo dziedājumu, kaut pieprasīja ļoti daudz pūļu un nervu, deva skaņdarbam oriģināla radošā rokraksta patstāvīgumu. Pie Mālera uzdotā kamertoņa lugas materiāla izzināšanā nedaudz pieskarsimies arī sarunā ar Džonu Malkoviču.