Leopoldštatē un citos Vīnes kvartālos dzīvoja cilvēki, kam bija lemts izmainīt visas cilvēces priekšstatus par īstenību – no psihoanalīzes līdz ekonomikas teorijām. Tāpat arī 20. gadsimta ietekmīgāko avangarda mākslu un mūziku šeit radīja ebreju izcelsmes mākslinieki. Traģiski ironiskā kārtā Vīnē savu jaunību pavadīja arī Ādolfs Hitlers, bet Rīga, Baltija, Polija un Ukraina kļuva par daudzu ebreju smagā likteņa galējām pieturām. Abi Eiropas 20. gadsimta totalitārie režīmi iznīcināja neatkarīgas valstis un pārvērta Austrumeiropu par beztiesisku zonu, kurā slepkavības tika veiktas industriālos apmēros.

Uzburot šo Eiropas kultūras un politikas vēsturē zīmīgo etapu, Toms Stopards iedvesmojies no ebreju izcelsmes austriešu dramaturga, rakstnieka un Vīnes modernisma pārstāvja Artūra Šniclera (Arthur Schnitzler, 1862-1931) darbiem. Psihoanalīzes tēvs Zigmunds Freids viņu dēvējis par savu “psihes dvīni”, un gan Šniclera, gan Freida vārdu likumsakarīgi piesauc arī lugas varoņi.

Vēl viena no daudzajām zīmīgajām, laikmetu raksturojošajām ielikām ir arīdzan ebreju austrieša, komponista Gustava Mālera Otrās, “Augšāmcelšanās” simfonijas pieminējums. Tai bija lemts kļūt par vienu no pašiem veiksmīgākajiem un populārākajiem komponista veikumiem viņa mūža laikā. Kora dalība simfonijas struktūrā lika prasmīgiem klausītājiem atrast ciešas līdzības ar Bēthovena 9. simfonijas risinājumu, tomēr autora izvēle simfonijas finālu nostabilizēt uz soprāna solo dziedājumu, kaut pieprasīja ļoti daudz pūļu un nervu, deva skaņdarbam oriģināla radošā rokraksta patstāvīgumu. Pie Mālera uzdotā kamertoņa lugas materiāla izzināšanā nedaudz pieskarsimies arī sarunā ar Džonu Malkoviču.

Preses tikšanās reizē Dailes teātra otrā stāva spoguļzālē režisors uzteica teātra aktieru profesionālo sagatavotību un atklāja, ka mēģinājumu procesā bieži vien neiztikt arī bez jokiem, no kuriem daļa būtu pieskaitāma melnā humora nometnei. Apspēlējot labās acs operāciju, kura noritējusi Paula Stradiņa slimnīcā, Malkovičs piebilda: “[Dailes teātra] aktieri ir tik spoži, ka gandrīz izdedzināja man acis!”

Kad iepazīstināšana ar jaunās sezonas iecerēm noslēdzās, ar pašu jokotāju apsēdāmies ārpus prožektoru gaismām, jo tās jūtami kairināja meistara veselo aci. Savā veidā te arī vieta metaforai: sarunas gaitā nebija sajūtas, ka man pretī sēž pasaules kino un teātra zvaigzne, bet ieinteresēts, jā – arī manāmi noguris, taču dziļi domājošs un laipns cilvēks.

Kas jūs Toma Stoparda darbā uzrunāja tādā mērā, ka vēlējāties to iestudēt?

Kad ar Juri Žagaru spriedām, ka tā, iespējams, nebūtu tik liela nelaime, ja es Dailes teātrī arī iestudētu vienu izrādi, es viņam minēju, ka par “Leopoldštati” esmu dzirdējis daudz no saviem draugiem, kuri izrādi bija redzējuši Londonā. Tas, ka lugas darbība notiek Vīnē, pilnībā atbilst manam interešu laukam, tāpat, kā tas ir bijis Tomam [Stopardam], uzsākot darbu pie tās.

Man Vīne ir bijusi ļoti nozīmīga pilsēta jau kopš mazotnes. Es tur pavadīju daudz laika savā bērnībā un vēlākos gados arī daudz strādāju, turklāt turpinu to darīt vēl aizvien. Lugas darbība iesākas gadsimtu mijā, kurā notiek pagrieziena punkts uz jaunu laikmetu, un tajā piedalās ļoti daudzveidīga nozaru buķete: mūzika, lietišķā māksla, psiholoģija un psihiatrija, literatūra... Šo pagrieziena punktu es esmu diezgan daudz studējis, tieši personiskas intereses vadīts.

Lugas sākumā tiek pieminēts komponists Gustavs Mālers un tas, ka viņš paredzējis doties uz Parīzes Izstādi un vest turp savus filharmoniķus, lai, atskaņojot savu Otro simfoniju, “pakaitinātu frančus”. Tās pirmajā daļā, kuras nosaukums ir “Sēru ceremonija” (Totenfeier), izskan gan heroiska, gan brīdinoša noskaņa. Turpinot par šo intonāciju – vai arī lugas varoņi nojauš laikmetu maiņu, kas strauji tuvojas un pavisam drīz neatgriezeniski mainīs viņu dzīves?