Reperi parasti nav paši kautrīgākie, un viņiem noteikti nav raksturīgs “vai, ko nu es...” piegājiens. Tādēļ uzreiz prasīšu tieši: vai vari apgalvot, ka esi viens no hiphopa žanra pamatlicējiem Latvijā?

Īpaši par to neesmu aizdomājies... Kaut gan, ja paskatāmies uz maniem priekšgājējiem, kas Latvijas hiphopa žanrā bija darbojušies pirms manis, tad ir vērts pieminēt Mixmaster AG, kurš mazliet repoja un “skrāpēja” plates.

Manuprāt, joprojām aktīvs ir viens no tā laika hiphopa žanra pārstāvjiem Latvijā – Horens Stalbe, lai gan, jāsaka, viņš darbojies ar nelielām pauzēm un tagad jau pārgājis uz regeju. Bet droši varu teikt, ka mēs ar grupu “Fact”, ar Gustavu, Čižiku un Jāni sākām ar šo stilu dzīvot pa īstam. Kā saka, no rīta līdz vakaram. Principā mums no vienkāršas aizraušanās tas pārauga nopietnā līmenī. Līdz ar to tomēr piekritīšu apgalvojumam, ka esam vieni no hiphopa žanra pamatlicējiem Latvijā (smejas).

Kad sāki savu mūziķa karjeru, hiphops vismaz Latvijā bija “bērna autiņos”. Kāpēc tieši hiphops?

Laikam jau tobrīd hiphops šķita aktuāls mūzikas žanrs. Man ļoti patika rokmūzika, bet ar vienu ausi kaut kā sāku klausīties arī hiphopu. Sāku saprast, ka šī kultūra man ir interesanta gan fonētiski, gan visvairāk jau attieksmes ziņā. Būtībā caur rokmūziku nonācu pie hiphopa, jo deviņdesmitajos starp šiem abiem mūzikas žanriem pastāvēja tāda kā simbioze. Tā es lēnām ieslīdēju hiphopā. Un šis stils sāka mani lēnām uzrunāt.

Kā no Ģirta Rozentāla “pārtapi” par Ozolu?

Tas ir garāks stāsts. Jaunībā trenējos BMX riteņbraukšanā. Braukāju pa trasēm un piedalījos sacensībās. Ar Carnikavas BMX klubu, kura biedrs es nemaz nebiju, mēs devāmies uz sacensībām Krievijā. Tur bija tikko atvērta jauna BMX trase un sāka ražot šī tipa velosipēdus. Iesēžoties Carnikavā autobusā uz Krieviju, mazliet biju sakaunējies un man pajautāja, kāds ir mans uzvārds, un pirmais, kas man ienāca prātā – Ozols, tā tas pielipa. Interesanti, ka ar mums kopā brauca jaunietis, kuram tiešām uzvārds bija Ozols.

Kā tapa tava pirmā dziesma? Vai “toreiz un tagad” radošais process kaut kā atšķiras?

Pirmā dziesma noteikti bija eksperiments, kas radās studijā kopā ar grupu “Fact”. Tā mēs ierakstījām pirmos ierakstus. Diemžēl neko vairāk pat nevaru pateikt, jo es ļoti detalizēti neatceros šo ierakstu un pat pašu procesu, tas bija 1996. vai 1997. gads. Bet toties atceros 2000. gadu sākumu, kad man Gustavo palīdzēja ar dziesmas bītu un aranžējumu.

Mēs devāmies uz Jūrmalu, netālu no Majoriem, kur tālam paziņam piederēja ierakstu studija, un mums bija iespēja tur iekļūt. Atceros, ka tikām tur iekšā vieni paši, bez kaut kādas pieskatīšanas. Gustavam bija pieredze ar dziesmu rakstīšanas procesiem. Skaidri atceros, kā rakstījām mūziku un vokālu. Dziesmas nosaukums bija “Neko 2005”. Šī bija pirmā īpašā pieredze. Kaut gan pirmais solo darbs bija, kāds bija. Interesants fakts – šī dziesma dzīvo vēl šodien, joprojām to izpildu koncertos. Ne vienmēr izdodas, ka pirmās dziesmas tik ilgi dzīvo.

Radošais process “toreiz un tagad” gan noteikti atšķiras. Šobrīd mēģinu dziesmas pieslīpēt un strādāt ar tām vairāk. Pirmajos radošās darbības gados biju nepacietīgs un vēlējos uzreiz redzēt rezultātu, kuru likt publiskajā telpā. Tā teikt, lai viss skan un notiek. Šobrīd vairāk analizēju un domāju par dziesmas saturu, un ko tā nesīs klausītājiem. Vairāk strādāju pie aranžējuma. Ar šī brīža pieredzi uz lietām skaties detalizētāk.

Mēdz teikt, ka, mūziķim, kļūstot populārākam un atpazīstamam plašākai publikai, arī mūzika no “sava viedokļa” izteikšanas kļūst arvien komercializētāka, piemērojoties publikas vēlmēm. Vai tas tā ir?

Te man nav viennozīmīgas atbildes – piekrītu un nepiekrītu reizē. Varētu teikt, ka hiphopā tas var novest pie ne pārāk laba rezultāta, jo klausītāji tevi ir pieņēmuši, viņiem patīk tas, ko tu dari. Ja tu vēlēsies iepatikties plašākai auditorijai, pielīdzinoties meinstrīmam, tad var notikt dažādi. Kopumā ņemot, labāk tomēr būt pašam un nedomāt par kādām konkrētām publikas vēlmēm.

Hiphopa žanrā meinstrīma mediji nav 100% lojāli, vienīgie lojālie šajā nozarē ir tavas mūzikas klausītāji. Ar mūzikas medijiem ir tāds pingpongs – vienā reizē tie var paņemt un spēlēt tavu mūziku biežāk, bet kādā citā reizē – vispār nespēlēt. Var jau arī būt uzticīgs kādam konkrētam medijam, ar to īpašāk draudzēties, piemēram radiostacijai, kur lēmumus pieņem pāris cilvēki nelielā sapulcē…

Latvija ir tik liela, cik tā ir, un ar kādu tu esi draugos un ar kādu neesi. Tāpēc labāk mūziku “nest” uzreiz pamata patērētājam. Protams, mediji ir nepieciešami, un tie kaut kādā ziņā arī uztur dzīvu mūzikas pasauli, tomēr meinstrīms nav 100% veselīgs, viss paliek ļoti sīrupains, nebaudāms un šad tad patizls.

Laba popmūzika izdodas tikai atsevišķiem māksliniekiem. Latvijā viens no labākajiem piemēriem ir grupa “Instrumenti”, kuru mūzika ir ļoti baudāma un skaista. Nav daudz popmūziķu, kuru mūziku es varētu par ļoti kvalitatīvu un baudāmu. Kā piemēru varu minēt izpildītāju “Vēstnieks”, kas šobrīd ir parādījies pie apvāršņa un kura veidotā mūzika ir interesanta un savdabīga.

Aiziet meinstrīmā patiesībā ir grūti un tas ir jāmāk, jo kļūdīties un visu sabojāt ir viegli, bet turēties un taisīt labu popmūziku ir izaicinoši, ne daudziem tas izdodas. Bet, ja atgriežamies pie reperiem, tad tomēr nepieciešams pieturēties pie savām pamatvērtībām.

Vai hiphopa kultūra gadu laikā ir mainījusies? Vai tu pielāgojies šīm pārmaiņām – īpaši tagad, kad hiphops no alternatīvā žanra jau kļuvis par meinstrīmu?

Kā jebkurš cits žanrs, arī hiphops mainās, jo mainās mūsu ieradumi, paradumi, sociālie tīkli, kurus lietojam, kuri ietekmē dziesmu garumu, tempu, tēmas... Mainās apkārt esošā pasaule, tehnoloģijas, un tas būtiski maina un ietekmē hiphopu. Šogad hiphopa žanram paliek 50 gadi.

Tas radās Ņujorkā, bet tālāk izplatījies pa visu pasauli, un, protams, pa šo laiku ļoti daudz kas ir mainījies. Tagad mums ir telefoni, bet, kad aizsākās hiphopa žanrs, tādu nebija, bija kasetes un “floppy disk” (disketes – A.K.). Manuprāt, tehnoloģijas, dzīves ritms, pats saturs un vēstījums arī kļuvis diezgan stipri citādāks. Tajā pašā laikā hiphopam piestāv būt mazliet patstāvīgam, lecīgam, tādam, kas pa spalvu neglaudīs. Jo, ja hiphops paliks omulīgs un foršs draugs, tad tas vairs nebūs labs hiphops. Šī žanra esence ir tā, ka hiphops ir kā spurains ezītis, kurš kaut kur blandās apkārt.

Kāds, tavuprāt, ir vidējais latviešu hiphopa klausītājs? Tagad un agrāk?

Manuprāt, ar grupas “Fact” darbības sākumu ir augusi arī auditorija, paaudzes, kuras ir sekojušas līdzi hiphopa attīstībai. Tās varētu būt aptuveni 3 līdz 5 paaudzes. Varu raksturot šī žanra patērētāju no sava skatupunkta: galvenokārt tās ir jaunietes, vecuma grupā no 16 līdz 25.

Laikam tas ir brīdis, kad viņas ir visaktīvākās, ar savu nostāju un viedokli. Un viņas nāk uz koncertiem, atbalsta savu mākslinieku, skatās mūziķa klipus. Zināmā mērā pusnobriedušais prāts nes tādu īstu enerģiju. Šajā vecumā īsti neanalizē un nekalkulē situāciju, īsti nedomā, kas par to būs vai nebūs, kādas sekas sekos. Šī vecuma grupa nebaidās, un, iespējams, dzīve nav viņus pietiekami apdedzinājusi.

Man šobrīd ir 44 gadi, un kopā ar mani ir izaugusi kaut kāda daļa hiphopa auditorijas Latvijā. Es gribētu domāt, ka viņi arī šobrīd turpina klausīties hiphopu, bet tā ir tikai mana vēlmju domāšana.

Iespējams, tā nav. Varbūt viņi neklausās jaunāko no radio topiem, bet, kas zina, varbūt viņu bērni klausās, kamēr paši jau klausās kaut ko citu. Līdzīgi jau ir arī ar rokmūziku. Cilvēki, kuri izauga ar “Led Zeppelin”, arī turpina klausīties šīs grupas vecos hitus, diezin vai viņi klausās “Korn” vai “System of a Down”... Iespējams to klausās viņu bērni.

Ja tev būtu jānosauc TOP 3 hiphopa mākslinieki Latvijā un pasaulē, tad kāds būtu tavs tops?

Tāds grūts uzdevums. Es varbūt nosaukšu Latvijā tikai vienu mākslinieku. Mana “topa” augšgalā tas noteiktu būtu ansis. Pasaulē ir daudz spēcīgi mākslinieki, ejot laikam mainās arī priekštats, ko tu klausies, kas tev patīk – Tyler the Creator, A$AP Rocky un Kanje Vests.

Kāds ir tavs spilgtākais koncerta stāsts?

2019. gads koncerts Siguldas pilsdrupās. Daudz emocijas, daudz prieka, pārdzīvojumi. Koncerts gandrīz arī varēja neturpināties, jo bija problēmas ar elektrību. Tajā brīdī tas bija liels pārdzīvojums, jo nebija skaidrs, vai turpināsim koncertu, vai nē...

Manuprāt, šo koncertu var noskatīties arī LMT Straumē, pavisam drīz arī publicēsim YouTube. Noteikti viens no maniem nopietnākajiem un lielākajiem koncertiem līdz šim.

Ja tev būtu iespēja piedalīties kopīgā projektā ar kādu mākslinieku, un neeksistētu laika un finanšu ierobežojumi, kurš būtu šis mākslinieks?

Kanje Vests. Savu inovatīvo pieeju dēļ. Viņam ir vērā ņemamas idejas, un tas, ko viņš ir radījis un ieviesis hiphopa žanrā, ir prātam neaptverami. Viņa albumi vienmēr ir inovatīvi. Viena no viņa panākuma atslēgām noteikti ir tas, ka viņš nebaidījās iet savu ceļu, meklēt jaunas skaņas. Un samplētu pirmo albumu ierakstu, kurā viņš principā uz bītmašīnas pats visu rakstīja.

Viņš diezgan kardināli laika gaitā ir mainījis savu skanējumu, un jau ilgu laiku ir viens no celmlaužiem un jaunas skaņas, jauna stila un tehnikas veidotājiem. Viņam, protams, ir liela komanda, bet arī spēja visu to ļoti labi savākt un salikt kopā. Kanje Vests, nenoliedzami, ir nozīmīgākā persona hiphopa mūzikā, vismaz pēdējā desmitgadē noteikti. Viens no nozīmīgākajiem producentiem un ideju autoriem.

Tu esi ne tikai mūziķis, bet arī uzņēmējs. Kāds ir tavs bizness? Kā vispār no hiphopa nonāci uzņēmējdarbībā?

Hiphops ir žanrs, kurā bez mūzikas jau kopš seniem laikiem principā attīstījās arī apģērbu un aksesuāru segments veikalos. Teiksim tā, veidojās sava mode, kuras sākums ir melnādaino cilvēku apdzīvotajos kvartālos Ņujorkā. Latvijā šis hiphopa elements ienāca 2000. gadu sākumā.

Viens no nozīmīgākajiem tā laika grandiem bija “KARL KANI” un “FuBu”, kas no neliela brenda kļuva par globālu zīmolu 90. gadu beigās un 2000. gadu sākumā. Noteikti šie zīmoli iespaidoja arī manu ģērbšanās stilu un redzējumu par to, kā jāvirzās tālāk. Mani vienmēr interesējuši apģērbs un mode, un šobrīd manā paspārnē ir veikals “Hoodshop”.

Šajā gadu mijā “Hoodshop” svinēs 10 gadu jubileju. Principā tā ir lieta, kura bez mūzikas man ir diezgan tuva un saistoša, jo hiphopa mūzikas žanrā ir izteiktas savas modes tendences un dreskods, kas diezgan pamanāms arī pasaules modes industrijā. Daudzi hiphopa mākslinieki sadarbojas ar zināmākajiem franču un itāļu augstās modes zīmoliem un paralēli paši veido savu modi.

Hiphopa vai streetwear (ielas) mode a priori ir domāta ikdienas patērētājam. Lielo modes apģērbu un apavu zīmolu kā Nike, Adidas peļņa ir palielinājusies tieši pateicoties hiphopa mūzikas žanram. Piemēram, ļoti labs piemērs atkal ir Kanje Vests, kuram bija līgums ar Adidas. Viņš kopā palielinājis kompānijas ienākumus par ļoti lielu procentu, kaut gan tieši šis jautājums galu galā ir aizvedis līdz konfliktam. Mode visu laiku atrodas blakus hiphopa mūzikai, tāpēc arī es ar vienu kāju esmu tajā visā iekšā. Mans uzņēmums strādā ar leģendāriem apavu ražotājiem – Jordan, Nike, New Balance, kurus Maikls Džordans nēsāja 1985. gadā, bet šodien tos velk 14-gadīgi bērni, brīžiem pat nemaz nezinot, kādus apavus nēsā. Stāsts ir par to, ka atsevišķi ikoniski apavu modeļi var būt ražoti pirms 30, 40, 50 gadiem... Ar šo segmentu es arī strādāju.

Par mūziķiem pienākošos atlīdzību Latvijā rūpējas kolektīvā pārvaldījuma organizācijas – autortiesību jomā AKKA/LAA, bet blakustiesību – LaIPA, pārstāvot tieši mūzikas izpildītājus un producentus. Vai esi Latvijas Izpildītāju un producentu apvienības (LaIPA) biedrs?

Protams, esmu.

Kāpēc mūziķiem ir jāiesaistās tādu organizāciju kā LaIPA darbībā?

Pirmkārt, LaIPA ir organizācija, kas strādā mūziķu labā, fiksējot dziesmas, ja tās tiek “kustinātas”, atskaņotas. Tas ir lieliski, jo tas palīdz mūziķiem “noņemt” savas saimnieciskās darbības izdevumus. Ir forši, ja kāds šādas lietas kārto mūsu vietā, jo visu paspēt ir diezgan sarežģīti. Tādēļ iesaku visiem mūziķiem reģistrēt savus darbus. Ja neesi reģistrējis darbu, tu neko arī nenopelni. Bet, ja reģistrē, tad pulkstenis sāks tikšķēt tavā labā. Un ir tikai pareizi, ja mēs – mūziķi, producenti – apzinātos to, ka savus darbus, tātad īpašumu, nepieciešams reģistrēt.

Kāds būtu ieteikums jaunajiem mūziķiem, kuri tikai uzsāk savu karjeru mūzikas industrijā?

Vispirms jābūt pašpārliecinātam. Kaut gan, manuprāt, svarīgāka par pārliecību ir oriģinalitāte. Mēs bieži mūzikā piedzīvojam brīžus, kuros oriģinalitāte vairs nav primāra, kaut gan, manuprāt, jebkuras mūzikas vai mūziķa galvenā atslēga uz panākumiem ir viņa unikalitāte un oriģinalitāte.

Spēja ar savu mūziku atvērt jaunas durvis mums kā patērētājiem, klausītājiem. Svarīgi, lai mēs caur jaunā mūziķa mūziku ieraugām kaut ko jaunu vai interesantu. Un tad jau mūziķis tiks pamanīts. Ja mēs, redzot un dzirdot šo mūziķi, iegūstam asociācijas tikai ar kādu iepriekš zināmu vai redzētu mākslinieku, tad tajā brīdī interese par konkrēto mūziķi diemžēl nevar būt ilgtermiņā vai pietiekami spilgta.

Ja tu esi ne līdz galam oriģināls, tad tas ir kā pakaļdarinājums. Tādēļ novēlu visiem radīt kaut ko savu, kaut ko oriģinālu. Ja tu spēj radīt kādu jaunu mūzikas žanru vai vēl kaut ko līdz šim nebijušu, tad noteikti nodrošināsi sev ļoti unikālu un speciālu, siltu vietu mūzikas industrijā. Jebkurš jaunā atradējs, aizsācējs ir bijis stūrakmens nozīmīgām lietām visā mūzikas pasaulē, viņa vārds tad ir iekalts akmenī uz mūžu mūžiem. Ja mēs darīsim to, ko kāds jau ir izdarījis, tad grūti būs gūt panākumus.

Ko no Ozola varam sagaidīt tuvākajā laikā?

Ozolam pats nozīmīgākais šī gada notikums būs koncerts “Arēnā Rīga” 28. decembrī. Un ceru, ka rudenī varēšu visus iepriecināt ar jaunu albumu.