Lai arī Rīgas vēsturiskās attiecības ar Āfriku plašākā kontekstā mūsdienās nav vispārzināms fakts, Aukstā kara laikā tās atstāja iespaidu uz mākslu, kultūru un ikdienas dzīvi pilsētā. Rīgā notika Kongo un Angolas mākslinieku izstādes, šeit studēja studenti no Āfrikas valstīm, vietējā periodikā regulāri tika publicētas ziņas par Āfrikas cīņu pret koloniālismu. Festivāla izstādē “Attāluma draudzības” Vidzemes tirgū šobrīd apskatāmi mākslas darbi, kas pēta nerakstītās (vai nepierakstītās) vēstures fragmentus, aplūkojot tos šodienas kontekstā.

Aukstā kara periodā notikušās konferences, festivāli, sapulces un citas “miera un sadraudzības” performances vienmēr bija stingra ideoloģiskā ietvara ierobežotas, tādēļ kuratores Inga Lāce un Alīcija Noka (Alicia Knonck, Francija) aicinājušas māksliniekus no ļoti paša ģeogrāfiskā areāla piedāvāt jaunu, pārdefinētu ietvaru tādai iedomātai konferencei, kas patiesi būtu balstīta solidaritātes un draudzības vērtībās no šodienas skatupunkta.

Alīsija Noka ir Pompidū centra Laikmetīgās mākslas nodaļas kuratore, kura strādā pie muzeja projektiem un kolekcijas paplašināšanas Āfrikas un Centrāleiropas reģionos. Viņa ir atbildīga par Marsela Dišāna balvas izstāžu organizēšanu un paralēli iesaistīta jaunas projektu telpas izveidē Pompidū centra Galerie 0, kuras mērķis būtu kļūt par laboratoriju jaunām mākslas praksēm. 2019. gafā 58. Alīsija kūrēja Albānijas paviljona ekspozīciju “Varbūt kosmoss nav tik neparasts” Venēcijas biennālē.

Inga Lāce ir Ņujorkas Modernās mākslas muzeja (MoMA) C-MAP Centrālās un Austrumeiropas pētniecības programmas līdzstrādzniece. Viņa pēta moderno un laikmetīgo mākslu Austrumeiropā, Kaukāzā un Centrālāzijā padomju un postpadomju kontekstā. Kopš 2012. gada darbojusies kā kuratore Latvijas Laikmetīgās mākslas centrā, kopā ar līdzkuratoru Valentīnu Klimašausku (Valentinas Klimašauskas) veidojusi Daigas Grantiņas izstādi Latvijas paviljonam 2019. gada Venēcijas biennālē, kūrējusi festivālus Survival Kit no 2015. līdz 2018. gadam.

Survival Kit 14 šogad darbojas ciešā sasaistē ar diviem citiem mākslas notikumiem – 14. Kauņas biennāli un 35. Ļubļanas Grafiskās mākslas biennāli.

Mūsu saruna notiek Vidzemes tirgū, kur savulaik ierasto piensaimnieku, gaļas izcirtēju un zivju vedēju rosību nomainījuši jauni vīrieši ar rokas akumulatora urbjiem, ar zīmuli savilktiem telpu plānojumiem, un visam pa vidu izsteidzas kāds mākslinieks, kuram jāpabeidz pēdējie “štrihi” pie sava darba plašajā eskpozīcijā.

Cik daudz laika jums kā kuratorēm bija nepieciešams, lai šī vieta jums atvērtos un iedrošinātu, ka šeit ir iespējams realizēt savas ieceres?

Inga Lāce: Tas ir labs jautājums. Es domāju, ka ideja par tirgu mums vienmēr ir ļoti patikusi, jo mēs tirgu redzam ne tikai kā vietu, kas ir transnacionāla, un kurā satiekas dažādi produktu veidi, bet arī kā vietu, kurā notiek darījumi – tirgū cilvēki kaulējas un mēģina vienoties. Tā tas ir arī ar draudzībām, it īpaši ar tālām draudzībām.

Alīsija Noka: Domājot par diskusijām par autentiskumu vai identitātes politiku, es domāju, ka tirgos dažreiz ir redzamas preces, kuras šķietami nāk no konkrētām vietām, bet, kad šo preču ceļš ir atklāts, tad var redzēt, ka tās nāk no pilnīgi dažādām vai pat pilnīgi citām vietām, kā sākotnēji varēja domāt. Tās bieži vien ir transnacionālas teritorijas, vai iestrādātas tādā ģeopolitikā, kuru mēs īsti nesaprotam.

Manuprāt, tas ir tas, ko mēs cenšamies darīt ar šo transnacionālo vēsturi. Iekļaut tajā ne tikai kopīgo domāšanu, bet arī personīgās sarunas un pieredzes. Tirgus apstākļos tas ir diezgan aktuāls aspekts – ir kaut kāda cena vai noteikta cenu sistēma. Taču ir iespējama arī šī personīgā rīcība. Manuprāt, tas ir tas, ko mēs gribam iesaistīt arī šajā vēstures lasījumā, atgriežoties komunisma laikā. Turklāt, tas ir ļoti, ļoti ideoloģiski apgrūtināti. Kā ir iespējama kāda rīcība šajā vēsturē, uz to skatoties no mūsdienu perspektīvas kopumā un arī no katra personiskās perspektīvas. Kā tas var mainīties! Arī mūsu uztvere par tagadni, kas tāpat ir diezgan apgrūtināta.