Abi pasākumi notiks kinoteātra Splendid Palace Velvju zālē Rīgā, Elizabetes ielā 61 un tie ietilps RIGA IFF jubilejas programmā, kas norisināsies klātienē Rīgā un tiešsaistē visā Latvijā no 12. līdz 22. oktobrim.

Pēc lasītāju iecienītajiem režisoru Federiko Fellīni grāmatas “Veidot filmu” un Pjēra Paolo Pazolīni romāna “Ielas zēni” tulkojumiem, kas tapuši “Aminori” paspārnē, izdevniecība turpina rakstošo kinorežisoru literāro darbu tulkojumu sēriju.

Līvas Trekteres tulkojumā klajā nācis Bernardo Bertoluči (1941–2018) eseju un rakstu krājums “Mana brīnišķīgā apsēstība”. Ar Bertoluči vārdiem uzrakstīta subjektīva kinovēsture — pārdomas pirmajā personā par režisora filmām, uzskati par dzīvi un mākslu, personīgs atskats uz savu filmogrāfiju, tai skaitā pazīstamākajiem un sensacionālākajiem darbiem: brutāli atklāto vīrieša un sievietes attiecību anatomiju filmā “Pēdējais tango Parīzē” (1972) ar Marlonu Brando un Mariju Šneideri, kā ari sinefilijas un revolūcijas satikšanos 1969. gada Parīzē filmā “Sapņotāji” (2003), kurai šogad aprit 20 gadu.

Uzskatu tīrasinība Bertoluči filmās ir mirāža: savas filmas par darbaļaužu dzīvi un jelkādu taisnīguma neesamību viņš adresē intelektuālajam skatītājam, kurā viņa darbi visbiežāk izraisījuši pretreakciju.

Grāmatas latviešu izdevuma ievadā lasāma kinorežisora Dāvja Sīmaņa intervija ar Bernardo Bertoluči, kas tapusi Romā 2018. gadā, neilgi pirms klasiķa nāves. Bertoluči tiešajā runā skatāms Vides filmu studijas uzņemtajos kadros.

Žils Delēzs (1925–1995) ir viens no būtiskākajiem kino domātājiem, teorētiķiem un semiotiķiem, kura idejas par kustībtēlu un laiktēlu ietekmējušas vairākas kino veidotāju, pētnieku un filozofu paaudzes. Delēzs dzimis Parīzē, studējis filozofiju Sorbonnas Universitātē, kur arī strādājis par pasniedzēju, ir vairāku grāmatu autors. Vēlīnā posma pazīstamākie darbi tapuši kopā ar domubiedru filozofu Feliksu Gvatarī, abi kopā strādājuši pie grāmatām “Antioidips” (1972) un “Tūkstoš plato” (1980). Šajos darbos autori vēršas pret Rietumu metafizikas tradīciju, hierarhisko domāšanu un iepazīstina ar šizoanalīzes teoriju: viņu ieskatā tas, kā idejas tiek būvētas, ietekmē lietu faktisko norisi un sabiedrības dzīvi.

Diloģijas “Kino” izdevums Daces Līdumnieces tulkojumā, kas tapis sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmiju, ir nozīmīgs notikums kino teorētiskās domas attīstībā Latvijā, jo īpaši tādēļ, ka profesionālā kino literatūra latviešu valodā ir mazskaitlīga. 1983. un 1985. gadā publicētajā divdaļīgajā darbā “Kino” Delēzs saista filozofijas un kino jēdzienus un franču izdevuma priekšvārdā paskaidro, ka viņa pētījums nav vis kino vēsture, bet gan taksonomija — mēģinājums klasificēt attēlus un zīmes. Latviešu izdevuma zinātniskais redaktors Andrejs Balodis grāmatas pēcvārdā raksta:

“Domāt kinematogrāfiski filozofijā nozīmē uznest konceptus uz ekrāna, uz virsmas, pētīt tos ķermenī un smadzenēs, izspēlēt drāmas un attiecības starp tiem, izmeklēt konceptuālus noziegumus, nogrimt varoņu kaislībās un afektos. Šī Delēza metode ir raksturīga viņa filozofijai kopumā, un “Kino” grāmatas tādējādi kļūst par savdabīgu šīs pieejas ilustrāciju un rezumē. [..]

Iespējams, lasītājam “Kino” grāmatas vajadzētu lasīt nevis vienā piegājienā, bet tematiski, pievēršoties kādam atsevišķam jēdzienam vai personāžam, paralēli skatoties filmas un domājot par kino, tādējādi pielāgojoties kāpinātajai sarežģītībai, ko piedāvā Delēza teksts.

Un pilnīgi noteikti šīs grāmatas mainīs ikviena lasītāja kino pieredzi, liks pārdomāt jau redzēto un izveidos jaunus skatpunktus nākotnes filmām, līdz galu galā ļaus kino pavērt plašākus apvāršņus pašai dzīvei.”

Abi tulkojumi tapuši sadarbībā ar Valsts kultūrkapitāla fondu. Bernardo Bertoluči grāmatas “Mana brīnišķīgā apsēstība” atvēršanas svētkus atbalsta Itālijas Republikas vēstniecība Latvijā.

Informācija par plašo Rīgas starptautiskā kino festivāla programmu atrodama tā tīmekļa vietnē.