Darbs sarakstīts eklektiskā pieejā, kā centrālo izteiksmes manieri paturot memuāru formu, kur trāpīgas personiskas atmiņas savijas ar kritisku analīzi un vēsturisko fonu. Lai izprastu Ukrainas idejisko triumfu pār Krievijas militāro pārsvaru, šajā tekstā autore aicina iedziļināties Eiropas vēstures notikumos pēdējo trīssimt gadu laikā.

Kāpēc tas nepieciešams, sevišķi apstākļos, kuros mēdzam būt tik aizņemti ar savām ikdienas rūpēm un "pašu galveno" taču uzzinām no plašsaziņas līdzekļiem vai darba kolēģa, kurš piestājies papļāpāt ar rīta kafijas krūzi rokā?

Atbildi uz šo jautājumu rakstniece netiešā viedā sniedz grāmatā, tālāk sekojošajā fragmentā atsaucoties uz japāņu izcelsmes amerikāņu politologu Frensisu Fukujamu (Francis Fukuyama):

"Fukujamam bija taisnība, tās patiešām izrādījās "vēstures beigas": cilvēce "aizgāja" no tās brīvprātīgi, atsakoties to pamanīt, gluži kā mazs bērns, kas aizsedz acis ar rokām un saka, ka "bubuļa nav". Un, lai gan vēsture turpina plūst ap mums kā vulkāniska lava, pārveidodama mūsu dzīvi gan sabiedrību, gan mūsu personīgo mikrosociālo burbuļu līmenī, mēs arvien mazāk saprotam tās procesu loģiku - mums nav vārdu, kā tos aprakstīt. Un tas, kam nav vārdu, cilvēka apziņā neeksistē."

Mūsu tikšanās reizes sākumā uzzinot, ka Oksana Rīgā ieradusies no Kijivas, sarunu izvēlos sākt ar vēlmi saprast autores dzimtenē valdošo noskaņojumu šobrīd.

Lūdzu, noraksturojiet, kāda atmosfēra šobrīd valda Kijivā.

Es to nemonitorēju. Es jau neceļoju. Ceļoju es pa Eiropu, un tad atgriežos mājās. Atmosfēra... Tas ir sarežģīti. Es neesmu bijusi frontes līnijās, pat ne Bahmutā vai Kramatorskā. Ar ģimeni nesen bijām manā dzimtajā pilsētā Ļvivā, un divus kilometrus no vietas, kurā nakšņojām, bija krievu raķešu trieciens. Pamodāmies nakts vidū no tā, ka visa māja dreb. Bet cilvēki jau pie tā ir pieraduši. Tas viss ir palicis par ikdienas sastāvdaļu.