Par to, kas jādara Ziemassvētkos, ilgu laiku mūsu brīvvalstī nav bijis vienprātības. Vieni turas pie ēšanas un dāvanu pirkšanas priekiem, citi meklē dvēseles skaidrību kristiešu himnās, vēl citi apelē pie folklorā atrodamām vērtībām, izceļot tieši senākās tradīcijas kā noderīgākās.
Ko mēs, bērni, darīsim pašā Bluķa vakarā?
Pie senākajām tautas tradīcijām pieder bluķa vilkšana, tā dedzināšana, Vilkas un Kazas spēle, kā arī dancošana. Rīgā tā kļuvusi par neatņemamu Ziemassvētku sastāvdaļu, tāpat kā Ziemassvētku tirdziņš un pušķota eglīte.
Šajos Ziemassvētkos pamanīju jaunas sejas un jaunas maskas Vecrīgā Bluķvilkšu gājienā. Pie tam, jau pusstundu pirms gājiena sākuma Rātslaukums bija ļaužu pilns. Man piekrīt arī Zelma Skābene, ko varējām satikt Vecrīgā košā Kazas maskā bēgam no Vilka (maskas, protams) un dancojam, kad jau noķerta. Zelma uzsver, ka izmaiņas ir viņa ievērojusi un tas viņu iepriecina. Vispirms jāuzsver, ka uz bluķa vakaru Vecrīgā bija ievērojami vairāk maskoto ļaužu, jo maskās ieradās ne tikai Rīgas folkloras kopas, bet arī ģimenes ar un bez bērniem – bet ne jau kā vērotāji!
Pirmo reizi, lai vilktu bluķi, ieradās jaundibinātās deju kopas "Čūskas" dalībnieki. Savā ģīmgrāmatas lapā viņi pēc pasākuma ierakstīja: "Arī mēs šogad esam sākuši savu ceļu. Arī mums ir savs bluķis, kas dod svētību un nebeidzamu attīstību. Labprāt dalāmies un piedalāmies kopīgajā ceļā no tumsas uz gaismu. Paldies Latvijas Folkloras biedrībai par uzaicinājumu būt par daļu no saules cikla. Būt saulē. Kaladō!"