Kino kā terapija: vai tu vēlreiz izdzīvotu pusaudžu gadus?

Sesīlijas Aldarondo dziļi personiskā dokumentālā filma uzdod jautājumu: 

"Ko tu darītu, ja varētu atgriezties vidusskolā un pārrakstīt pagātni?" 

Dokumentāliste neslēpj, ka ir izjutusi daudzas dziļas pusaudžu sāpes - saņēmusi nievājošus komentārus par savu svaru, izjutusi atstumtību, kas vēlāk kļuva par bulingu, viņas simpātija, kurai viņa atzinās mīlestībā dienasgrāmatā, pat nenojauta, ka viņa eksistē, u.c. Lai apzinātos savu traumu un pieņemtu pagātni, režisore vēlreiz izdzīvo katru mirkli, ar ko viņa nevar sadzīvot, un izmaina to. 

“Uzaugu ļoti "baltā" pilsētā [Vinterparka, Florida], esmu puertorikāniete,  nebiju iederīga. Es ienīdu vidusskolu. Un tuvojās vidusskolas salidojums. Kad sāku domāt par iešanu uz to, man bija ļoti skaidra atbilde: "Pār manu līķi!"" sacīja režisore.

Ap to laiku viņa atrada savu veco dienasgrāmatu, kuru rakstīja, kad viņai bija 14 gadi. “Biju pierakstījusi visas apmātīgās domas par zēnu, kurā biju iemīlējusies. Un tad es domāju: "Nez, kur viņš ir tagad? Vai viņš zināja [par manām simpātijām]?" Man kļuva interesanti. Sajūtu intensitāte, ka nevēlos tur atgriezties, lika man sev uzdot jautājumu: "Kā būtu, ja es piespiestu sevi izdzīvot savas sliktākās pusaudžu atmiņas?""

Kā zināms, bulings ir kaitnieciska uzvedība un pazemojoša attieksme, kas ir atkārtota un vērsta pret relatīvi bezpalīdzīgu vai vājāku personu. Tā bieži ir izplatīta skolās jauniešu vidē.

Filma sākas mūsdienās, parādot Aldarondo kā veiksmīgu dokumentālo filmu režisori. Bet dziļi dvēselē viņu joprojām vajā atmiņas no vidusskolas. Pēc tam, kad viņa atrod dienasgrāmatu, viņa atceras savu pirmo simpātiju Džoelu un apkaunojošo notikumu, kas notika skolas izlaidumā.

Lai izdzītu savus tarakānus, Aldarondo izmanto savas kino zināšanas, lai atjaunotu šos mirkļus un izdzīvotu tos vēlreiz - tikai citādāk. 

Kas atšķiras no citām filmām,

Aldarondo pati piedalās katrā ainā. 

Režisore šo darbu nosaukusi par sava veida terapiju, taču reizēm tā kļuvusi par smagu. 

"Manuprāt, ir iemesls, kāpēc cilvēki izvairās no savas pagātnes, – saskarties ar to ir sāpīgi," pauž Aldarondo. "Bet es arī domāju, ka tas ir tā vērts. Viss sākas ar sīku aizvainojumu un bailēm, bet pēc tam es to pieņēmu. Es veidoju šo filmu, jo mani vajāja tā laika notikumi, taču tagad tā vairs nav. Es tiešām izdzinu savus dēmonus."

Pusaudžu gadi ir sarežģīti, un no tiem nevar izbēgt neviens, tāpēc ar režisores stāstu var asociēties ikviens.

Noskaties kacekli!

Raksts tapis sadarbībā ar "LMT Viedtelevīziju".