Interesanti, ka vairums dejas draugu, ar kuriem par šo tēmu runāju, atzina, ka 2028. gada Deju svētkos gribētu vairāk redzēt tautas dejas. Nu vismaz dančus. Bija arī pretēji viedokļi, ka interesants būtu skatuviskās dejas stils, ko saucam par folkbaletu un turpmāk liela loma varētu būt arī laikmetīgajai dejai.

Tā nu nolēmu noskaidrot, kas ir folkbalets un ko tas ziemā ēd?

Balets + Folklora = Folkbalets

Jēdziens folkbalets (reizēm arī folkloras balets) radīts 20. gadsimta 30. gados, drīz pēc tam, kad Pirmajā Starptautiskajā tautas deju festivālā, kas 1935. gadā notika Londonā, pārstāvēt padomiju ieradās Kijevas baleta teātra trupa un pārsteigtajiem Albertholas skatītājiem demonstrēja, kā baleta solisti var dejot tradicionālo ukraiņu hopaku.

Tāda ideja iepatikās PSRS komunistiskās partijas Kultūras (lasi – propagandas) ministrijas funkcionāriem un Maskavā ātri vien tapa vesels profesionālu dejotāju ansamblis Igora Moisejeva vadībā, kas to vien darīja, kā pielāgoja tautas dejas baleta skatuvei un dejotāju tehniskajām iespējām. Tāds tautas dejas skatuviskošanas māksliniecisks paņēmiens izrādījās ļoti dzīvīgs. Bijušajā padomju impērijā jaunradītajam skatuves žanram izdomāja savu nosaukumu: "tautas skatuviskā deja", bet angļu valodā tādu netulkoja – varbūt, lai kapitālistiem neizmežģītu smadzenes.

Latvijā 20. gadsimta 50. gadu sākumā bija ieviesies jēdziens “tautiskā deja”, bet paralēli lietoja arī apzīmējumu “tautas deja”, kas bija pareizi, jo tajā laikā folkbaletu pie mums nedejoja.

Balets + folklora 20. gadsimta pirmajā pusē

Jaundibinātajā Latvijā dramatiskās izrādes, izmantojot latviešu folkloru, etnogrāfiju un mitoloģiju, Ādolfa Alunāna vadībā bija radītas Latviešu teātrī vēl pirms valsts dibināšanas. Augsti profesionālas bija operas un baleta izrādes ar folkloras elementiem – „Mīlas uzvara“ (1935) un „Ilga“ (1937) Osvalda Lēmaņa horeogrāfijā, kā arī opera „Baņuta“ (1920), kurā bija iekļauti Eižena Leščevska radīti tautas deju skati.