Sestdien, 10. februārī aprit 115 gadi kopš dzejnieces Austras Skujiņas dzimšanas. Viņas figūra latviešu literatūras vēsturē apsegta ar traģikas šķirdrautu – 23 gadus jaunā sieviete noslēdza dzīvi pašnāvībā. Savukārt, kad aizvadītā gadsimta 70. gados toreizējais Jāņa Raiņa Literatūras un vēstures muzejs savā rīcībā ieguva plašo literatūrzinātnieka un rakstnieka Antona Birkerta arhīvu, uz vienas no mapēm bija uzraksts: “A. Skujiņas dzeja. Uzglabājama kā ūnikums.”

Osītis atceras: “Mums, neatzītajiem un cik necik atzītajiem rakstoņiem, Vērmaņdārzā pretim Latviešu biedrības namam ir savs sols. Blakus ir gan smilšu kaste, bērniem kur rotaļāties. Pēcpusdienās un pievakarēs tur mazos resgaļus nemana un mūsu, kā Andris Šmidre saka, “gaisā parauto” piesēdēšanu un jaunāko literāro notikumu apspriešanu bērnu čalas netraucē…

Gadās, ka pie mums piesēst Austra Skujiņa, taču drīz vien ir spiesta mūs pamest. Vainīga Andreja asā mēle, dzelt viņš prot labi. “Austra, tu tak varēji vienreiz apprecēties…” Tas laikam dzejniecei ir par daudz… Piecēlusies viņa iet prom.