:format(webp)/nginx/o/2024/02/13/15884986t1h5bd5.jpg)
2016. gada decembra pirmajā svētdienā – lai vai kā tas izklausītos pēc detektīvromāna pirmās nodaļas – pūta ass vējš ar smalkām sniegpārslām. Pulkstenis bija ap vienpadsmitiem rītā, un mēs ar Juri Kulakovu stāvējām pie restorāna “Andalūzijas suns” durvīm, smēķējām un runājām par to, kā sadalīt viņa muzikālās starpspēles festivāla “Prozas lasījumi” tradicionālajā pasākumā “Prozas brokastis”.
Jura dalība šajās omulīgajās, apcerīgajās, garajās brokastīs bija kļuvusi par jauku, teju ikgadēju tradīciju. Tas ļāva mūziķi ieraudzīt daudz intīmākā gaismā, tikai pie klavierēm. Klusināti un liriski, ne kā pie sintezatora grupas “Pērkons” dinamiskākajās dziesmās, kuras izspēlētas tuvos un tālos koncertos.
/nginx/o/2024/02/13/15885032t1h6a24.jpg)
Viņš bija īpaši iemīļojis atskaņot baznīcas dziesmu “Gloria in excelsis Deo” (Gods Dievam augstībā), un arī tās reizes uzstāšanās bez šī korāļa neiztika.
“Vajag jau kaut ko romantiski sadzīvisku,” aptuveni tā prātoja Juris, kurš, kā vienmēr, bija svinīgi saposies un atgādināja varoni no kāda Oskara Vailda stāsta. “Bet kaut kādu dramatismu arī paņemsim,” viņš smaidot noslēdza apceri un arī cigaretes mūžu, nospiežot to piesnigušajā pelnutraukā.
Smaids, labestība un gaišums – šie apzīmējumi manāmi pie daudzu mūziķa talanta cienitāju piemiņas ierakstiem vispirmām kārtām jau soctīklā Facebook. Varētu domāt: kā gan būtu iespējams citādāk? Kā būtu iespējams sacerēt tik daudzveidīgu, žanros un intonācijās atšķirīgu mūziku, ja šo triju raksturlielumu vietā būtu jāatzīst kas pilnīgi pretējs?
:format(webp)/nginx/o/2023/01/10/15071378t1hb045.jpg)