“Biju priecīgs, ja es divus punktus spēlē iemetu.” Kā basketbolists Francis Lācis ar ģimenes atbalstu un centību sasniedza virsotnes

Taujāts par to, vai Lāču ģimenē ir interese vienam par otra nodarbošanos, raidījuma vadītājam Paulam Timrotam basketbolists stāsta: “Tādā ziņā man milzīgs paldies jāsaka savai ģimenei, cik viņi ir atbalstoši un ka es esmu audzināts, ka vērtību skalā ģimene tiešām ir pašā augšā un ka visi tiešām lepojas viens par otru, interesējas un vienmēr ir blakus, neatkarīgi no rezultātiem vai jebkādām dzīves situācijām.”

Lācis piekrīt Timrota teiktajam, ka sportista tētis bērnībā “nav bijis starā” par dēla basketbola spēli. “Līdz kādiem 14, 15 gadiem es biju priecīgs pats, ja es divus punktus iemetu spēlē, un tētim bija kauns, ka es tur kaut kur… Es domāju, ka viņš arī nedomāja, ka tas basketbols būs kaut kas nopietns man dzīvē tajā laikā, jo, nu, nebija tie rezultāti tik labi, lai būtu kaut kāds pamats domāt par to,” atzīst basketbolists.

Viņš piekrīt, ka treneri nereti izvēlas tieši centīgos un strādīgos sportistus, kas vēlāk gūst labus panākumus:

“Ļoti bieži ir, kas riktīgi baigie talanti, tie beigās lielo basketbolu nekad vairs nespēlē, jo, nu, es nezinu, vai apnīk, bet sāk parādīties citas intereses – viņi domā, ka tas basketbols viņiem tāpat sanāk visu laiku. Man vienkārši pašam baigi patika basketbols, joprojām ļoti patīk basketbols vispār kā tāds, arī ne tikai profesionālā ziņā.”

Pilnu raidījuma ierakstu vari noklausīties šeit!