“Ap Bērzauni veļu laiks iesākas deviņas dienas priekš Miķēļiem un beidzas deviņas dienas priekš Mārtiņiem.” “Garu dienas ir deviņas: no 1. līdz 9. novembrim.” “Ap Bruknu veļu laiku skaita no Mārtiņiem līdz jauniem Ziemas svētkiem (12.dec.).” Tā vēstī vien daži no mūsu folklorā atrodamajiem ticējumiem par šo tēmu.

Tā kā septembris šogad bijis tik neparasti silts, pie dzīvajiem ciemoties gatavie veļi ir manāmi noraizējušies – vai šogad tos, tāpat kā citus gadus, sagaidīs ar plāceņu bļodām, vārītu un žāvētu gaļu, rudzu un miežu maizes šķēlēm, medu, kā arī alu un pat kaut ko stiprāku?

Iespēja, ka dzīvajie tik ļoti aizrāvušies ar siltā laika baudīšanu pludmalēs, kafejnīcu terasēs un pārgājienos pa Mežtaku, ka galīgi aizmirsuši par savas dzimtas aizgājējiem, ir uztraucoši liela. Zemeņu dobēs atkal sārtojas ogas, priekšnamos mēteļu vietā karājas peldkostīmi – kas te notiek?!

Jāatceras, ka mēs esam atbildīgi par tiem, ko pieradinām. Velis ir pieradis katru gadu rudenī dzirdēt patīkami aicinošos vārdus: “Kur jūs esiet, manu mīļo gari? Nāciet šurp, mans tēvs, māte, tēvu tēvi un visi radi! Ēdiet un dzeriet, cik patīkas! Še ir svētku drēbes, apģērbieties un svētījiet mūsu linus! Tur ir ūdens, dvielis un paklāti salmi, mazgājieties, noslaukaities, sukājiet savus matus un atliecieties zemē uz cisām pēc tālā ceļa!”