Pirmās reizes ir īpašas, jo pirmās. Taču, jo lielāka gadu bagāža, jo mazāk lietu, kas notiek pirmo reizi. Man paveicās – savā pusgadsimtu ilgajā mūžā man bija iespēja piedzīvot pirmo reizi ... Leļļu teātrī! Jā, es nekad nebiju tur bijusi! Bērnību pavadīju laukos, un braucieni uz Rīgu bija reti un jau skolas gados, kad tikām vesti ekskursijā uz Rīgu un baletu.

Vecāko dēlu uz šo teātri veda krustvecāki, tāpēc man par to, kas tur notiek, ir tikai dēla stāstījums. Viņš devās uz izrādi “Īkstīte”, bet, atnācis mājās, stāstīja par kazlēniem, rukšiem un mazo ganiņu. Manā atmiņā šajā Andersena pasakā bija bezdelīga, kurmis un princis.

Izrādās, krustmāte bija nopirkusi biļetes uz “Ikstīti” krievu valodā un pēc 20 minūtēm zālē, kur krustdēls visu laiku prasīja: “Ko viņi saka?”, izlavījās ārā un iefiltrējās zālē, kur rādīja “Mazo ganiņu” latviešu valodā.

Tas tā – liriskai atkāpei, pirms stāstu par Leļļu teātra apmeklējumu. Pirmajai reizei izvēlēta pirmizrāde “Lasis Stasis”, pēc Dainas Tabūnas darba “Lasis Stasis un Atlasijas okeāns” motīviem.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

A post shared by Latvijas Leļļu teātris (@lelluteatris)

Mums mājās ir šī grāmata, tāpēc, uzzinājis par teātra apmeklējumu, sešgadīgais dēls katru vakaru pieprasa lasīt tieši šo grāmatu. Četrgadīgo meitu vairāk interesē, ko viņa vilks mugurā, domas par to mainās vairākas reizes dienā un tiek pielaikoti neskaitāmi kostīmi.

 Smaržīgākās labierīcības un smukākās kūkas

Jā, teātra apmeklējums ir svētki, par to esam pārliecināti visi – meita izvēlas tilla svārkus un pieprasa tādus vilkt arī man, dēls nevar izlemt starp trīs dažādiem krekliem, vienojamies, ka vilks tikai divus. Protams, ka meitai līdzi maiņas apavi - vizuļojošas kurpītes uz papēža.

“Šī ir smaržīgākā tualete, kādā esmu bijusi,” tāds ir pirmais vērtējums teātrī no meitas. Viņai ļoti nepatīk iet sabiedriskajās tualetēs, jo “tur ļoti smird” vai “nesmaržo kā mājās”. Leļļu teātra labierīcības nopelna 10 no 10 – ir smarža, ir putu ziepes un papīra dvielis, kas padevīgi izslīd, ja nospiež pogu. Es kā mamma novērtēju, ka poda brilles ir divu izmēru – kā lieliem, tā maziem dibeniem.

Neiztrūkstošs ir teātra bufetes apmeklējums. Teātrī saimnieko "Mr.Bunny kitchen". Piedāvātais ir ne tikai vizuāli skaists, bet arī gards. Dažādi zelteri un kafija vecākiem.

"Mammu, šīs ir skaistākās kūkas, ko esmu redzējusi," apgalvo meita. Tik skaistas, ka viņa paziņo, ka žēl tādas ēst,

un izvēlas tikai suliņu ar slaveno Lapsu, Tutas draudzeni. Gaidot, kamēr tiksim zālē, var radoši izpausties pie galdiņiem, kur var likt dažādas puzles.

Par godu izrādei ir izveidota foto siena ar “Lasi Stasi” un trīs dažādām zivju lellēm, ar kurām mazie kulturāļi var iepozēt un mēģināt iejusties, kā tad ir būt aktierim un tēlot lasi. Pirms izrādes zivju lelles tiek izmēģinātas kūtri, bet starpbrīdī un pēc izrādes ir jāpastāv pat rindā, lai tiktu pie kāda laša.

Vienīgais, ko vēlētos rosināt teātrim, – atcelt trīs zvanus un atstāt vienu, jo, atskanot pirmajam zvanam, mans dēls un vēl bars tādu pašu teātra apmeklētāju saceļ paniku: “Ejam, ejam! Mēs nokavēsim! Tūlīt sāksies!”

Un nepalīdz, ka vecāki mierina, ka ir laiks, ka vēl nekas nesākas un ka vietu pietiks visiem, kam ir biļetes! Un ka vietas numurētas un cits tur nesēdēs. Tas ir bezcerīgi. Pēc pirmā zvana mazie skatītāji šūpojas nepacietībā kā zvirbuļi, satupuši uz elektrības vadiem.

Leļļu teātrī ir krēsli – transformeri, tā tos nodēvē dēls. Taisnība jau ir – pāris kustības, un krēsls parastais kļūst par troni, kur sēdēt visiem, kuri ir ap metru un pāris centimetru virs.

Un brīnums var sākties

Skatoties izrādi, saprotu daudz lietoto terminu – teātra brīnums. Lai arī teorētiski es saprotu, ka aktieri ir melnā samtā no uzacīm līdz pirkstu galiem un ka gaismotājs dara izcilu darbu, kā arī leļļu meistari ir līmenī, tak skatuves vidū lidojošās zivis izskatās maģiski!

Izrādē, gluži kā lielajās Holivudas multfilmās, ir arī sveicieni vecākiem, joki, ko saprot pieaugušie. Piemēram, jūraszirdziņu ģimenes modelis ar mammu karjeristi.

"Lasis Stasis" ir tāds zemūdens Sprīdītis, kurš aizpeld prom no mājām, norūdās raksturā, pieaug kā fiziski, tā emocionāli, un atgriežas vietā, kur ir mīlēts un gaidīts, – upē!

Leļļu teātra publika neliekuļo – ja patīk, tad līdz kaulam! Ja Krabis pukojas un laši skaita kaitināšanas pantiņu, tad mazie smejas balsī. Savukārt huligāni cūkdelfīni tiek sagaidīti ar ovācijām.

“Lasis Stasis runā kā televizors,” vēlāk komentē meita, un viņai ir taisnība, jo titullomas atveidotājs Agris Krapivņickis ir ierunājis ne vienu vien bērnu seriālu.

Dzirdes atmiņa meitai laba! Savukārt dēls skatās aizgrābts, cieši pie sirds piespiedis grāmatu “Lasis Stasis un Atlasijas okeāns”, bet, izrādei beidzoties, ceļas kājās un vicina grāmatu, jo, tavu laimi, uz skatuves tiek izsaukta grāmatas autore. Dēlam šķiet, ka viņš nokļuvis Leiputrijā.

Nakts lašmaizītes un  nākotnes plāni

Ejot uz mājām, obligāti jāpiestāj pie plakātiem un kalendāra un jāplāno nākamā reize, jo skaidrs, ka šis apmeklējums nebūs pēdējais. Protams, ka “Lasi Stasi” bērni gatavi skatīties vēlreiz, īpaši meita, kas cer, ka lasītei Judītei būs cits liktenis.

Starp citu, biļešu cenas Leļļu teātrī ļoti tīkamas un saprātīgas, nieri pārdot vai atstāt bērnus ķīlā nenāksies.

Rindas gan ir arī šeit, tāpēc iesaku sekot līdzi teātra sociālajiem kontiem "Facebook" un "Instagram", lai nepalaistu garām, kad tiek izsludināts nākamā mēneša repertuārs.

Ak, jā, brīdinājums vecākiem, kuru ģimenēs tiek gatavots lasis. Pēc izrādes būs jāiepauzē. Pāris dienas pēc izrādes, kad priecīga mājās atstiepju laša fileju, ko dabūju uz atlaidēm, dēls painteresējas, kāpēc esmu atnesusi Judīti un vai mēs tiešām to ēdīsim? Tā nu mēs ar vīru tiekam pie pusnakts lašmaizītēm, ko noēdam, bērniem neredzot.