Līdz Ziemassvētkiem atlicis vien niecīgs dienu skaits, un dāvanu sagādāšanas nieze kļūst aizvien spēcīgāka un neizturamāka. Ziemassvētki ir došanas un dalīšanās, kā arī neciešamu galvassāpju laiks, kad jātērē enerģija, kuras tā jau atlicis pavisam maz, lai no sevis izspiestu idejas, ko kam dāvināt.
Stress par Ziemassvētku dāvanu sarūpēšanu būtiski ietekmē mūsu mentālo veselību. Priekšstati, ka Ziemassvētki bez dāvanām ne tuvu nav īsti Ziemassvētki, ir iespiedušies tik dziļi jau tā tumšo rudens mēnešu nospiesto latviešu prātos, ka viņi izmisumā lūdzas, kaut nu izdotos uz laiku aizmigt ziemas miegā kopā ar lāčiem un ežiem viņu mīkstajās migās, lai nevajadzētu pārdzīvot par to, vai vīramātei pietiks ar divdesmit eiro vērto termosu vai tomēr vajadzēs piepirkt klāt arī vīna glāžu komplektu.
Ziemassvētku dāvanu drudzis acīmredzami apdraud Latvijas sabiedrības psihoemocionālo stāvokli, lai arī reklāmas, kas kā blusas no palaga lec mums virsū soctīklos un kur vien pagriežamies, sola savu tuvinieku iepriecināšanu padarīt pēc iespējas baudāmāku un nesāpīgāku. Bet kurš gan mūsdienās tic reklāmām?
Lai vai kā, ne par to šoreiz ir stāsts.